Savādā. Xl daļa

Gaiļi

Kad pamodos, pa logu jau spoži spīdēja saule.Izberzējusi acis, paskatījos pulkstenī - jau atkal to nebiju noņēmusi no rokas. Pulkstens lēni un svinīgi rādīja pusdienlaiku. Pusdienlaiks? Mēģināju atcerēties, ko vakar darīju. Ko..Ak nē. Man šodien noteikti būs vaigu vaigā jāsatiekas ar Tomu. Citādi nevar. Man ar viņu ir vienkārši jāizrunājas, jāpasaka, ka visu zinu, ka.. jā, ko lai es īsti saku? Varbūt man izlikties, ka neko nezinu? Bet kaut kāda klusa balstiņa manī saka, ka viņš jau uz to neuzķersies. Jā. Es nemāku labi melot.
Slinki nožāvājusies es izveļos ārā no gultas. Istabā gaiss ir sakarsis un biezs, un es attaisu logu. Diez, kur tagad ir Līga? Viņa teica, ka kaut kur izies, bet es vairs neatceros, kur. Vakar aizmigu, pirms viņa bija atnākusi no dušas.
Šo dienu vispār jau esmu nolēmusi veltīt savu spēju atklāšanai. Pirmkārt, kā izpaužas mana uguns, tā teikt, daļa. Vai es spēju aizdedzināt kaut ko ar skatienu? Ne mazākās nojausmas.
Un gaiss? vai es spēju sacelt vētras? Zeme. Hmm. Par to man būs daudz jādomā.
Ieejot virtuvē, es pēkšņi sajutu pret sevi vērstu.. pazemīgumu? Bailes? Nespēju to izprast. Nē, es šīs sajūtas nejutu. Es vienkārši jutu, ka kāds tepat tuvumā uz mani skatās, vai domā par mani. Un vēl es jutu šī radījuma sajūtas par mani domājot. Jā. Bailes un Pazemīgums. Bet kopš kura laika es to spēju sajust? Tad man atnāca atklāsme. Uguns.  Tad tās būs tās uguns spējas. Emocijas. Sajūtas. Laikam tur kaut kas ir saistīts ar uguni.
Mēģināju saprast, kas uz mani skatās. Izliecos ārā pa logu, un ieraudzīju.. No jau noziedējuša rožu krūma uz mani skatījās divas acis. Nē, ne jau cilvēka acis. Suņa. Un vēl pēc mirkļa šis suns aizjoņoja pa ielu prom. Meža virzienā. Melnais suns.
Bet ne jau tas mani padarīja domīgu. Vienkārši.. sakarības. Vakar. No krūma izskrēja Ruds kaķis, šodien melnais suns. Labi, krūmi bija atšķirīgi, bet viņi abi aizskrēja meža virzienā.
Kāpēc pēdējajā laikā ar mani notiek tik savādas lietas? Un man nav neviena paša, ar ko padalīties. Es esmu vienkārši pārgurusi, bet visi māk tikai paraustīt plecus. Vai tiešām es esmu vienīgā..vienīgā pasaulē šāda? Jābūt taču vēl kādam..
Undīne. Mana vecmāmiņa. Bet vai tad viņa nav mirusi. Ak, jā. Ir gan. Bet tā kā es tagad esmu garu midzenis un mājvieta, tad jau es šā vaitā varētu viņu satikt..bet kur? Kā? Un vai viņa spēs mani saprast? Sapratu, ka man jārunā ar Līgu, bet es nezināju, kur, pie velna, viņa ir aizklīdusi. Uzmetu mugurā savu sarkano vējjaku un devos meža virzienā māsu meklēt.
Gāju pa sen zināmu taku, kas parasti man deva miera un drošības sajūtu, taču šobrīd tā mani drīzāk pārbiedēja. Viss šķita tik nomācošs un pelēks, un es cieši aizmiedzu acis. Kad tās atvēru, nekas nebija mainījies, es vēljoprojām biju uz meža takas. Un vēl joprojām viss šķita baiss. Ievilku elpu, un lēnām devos uz priekšu. Un tad pēkšņi es aiz vienas kājas uzlidoju gaisā.
 - Kas pie velna? - Es lamājos, un mēģinu atpiņķerēt mezglu ap savu kāju.
Izdzirdu smieklus krūmos un visu saprotu.
 - Līga? Līga.. Lī.. - tēloju, ka man trūkst elpas - īī, es tevi vienmēr...eerhh.. -
Izdzirdu satrauktu čaboņu krūmos, un pēc brīža no tiem izlien..
 - Anta? Ko tu te dari? -  pārsteigti iesaucos.
 - Vēžus ķeru - Anta atbild sev raksturīgajā dialektā - labāk pasaki, ko tu te dari kājām gaisā -
 - To jau tev labāk vajadzētu zināt -
 - Kāds te man sakars? Tavuprāt, man ir tik garlaicīgi, ka es tupu mežā izlikdama kaut kādus.. mēslus? - viņa burkšķ un nospļaujas smiltīs.
- Aha. Tu jau tāpat te tupi - parādu viņai mēli. - Labāk atsien mani. Vai atgriez. -
Anta pamāj, un ar zobiem attaisījusi kabatas nazīti, ātri vien mani atbrīvo.
 - Paldies - saku, berzējot tiko sasisto galvu.
 - Nav par ko. Labāk pastāsti, ko tu te meklē -
 - Līgu.  -  Noraizējusies atbildu. Anta zinoši pamāj
 - Aha, es viņu redzēju. Viņa gāja kaut kur caur brikšņiem -
 - Viena? - Kāpēc es izklausos tik nepieklājīgi ziņkārīga?
 - Nēē. Viņa bija kopā ar kaut kādu pusi, un meiteni elektro ziliem matiem. Visa vienos tetovējumos! Nu, tā meitene, ne tava māsa -
 - Un kur tavuprāt viņi gāja? -
 - Ta' kā lai es zinu. Gan jau ka kaut gaiļus - viņa ierēcas. - Tu tiešām atbalsti to, ka tava māsa šitā ķēmojas? -
Paceļu vienu uzaci, un sazvērnieciskā balsī iečukstos
 - Ja tev ir zināma kāda vieta, kur var nočiept gaiļus, man nebūtu nekas pretī dažus uzrīdīt viņai un tai viņas sektai -
Anta nedaudz padomā, tad pakasa savu dredaino galvu
 - Patiesībā es zinu vienu fermu. Bet uz turieni jābrauc ar riteņiem -
 - Sarunāts. Rīt? - ievaicājos
 - Nē. Tagad pat aizskrien mājās, uzvelc siltākas drēbes, paņem somu ar kaut ko ēdamu, un riteni. Un satiekamies tepat.  - Anta komandēja.
 - Skaidrs ser - es iesaucos, militāri viņu sveicinādama.
Pēc divdesmit minūtēm mēs atkal satiekamies. Esmu paņēmusi veselu kaudzi maizīšu, divus termosus ar pipar mētru tēju, Lielu siera gabalu un divus milzīgus greipfrūtus. Īpaši neticēdama, ka līdz vakaram būsim atpakaļ, paņēmu arī silto pledu.
Anta ir paņēmusi čipsu paku un divas kolas pudeles. Un kafiju termosā.
Mēs lēnām braucam pa smilšaino ceļu, un kad vairs  nav par ko runāt, sākam dziedāt. Anta dzied greizi un šķībi, bet no sirds. Jo kā man krīt uz nerviem tās cacas, kas dzied tikai tādēļ, lai paklausītos savu balsi.
Mēs dziedam skaļi, tik skaļi, ka cilvēki pieskrien pie logiem vai pat izskrien no mājām, lai paskatītos, kas notiek. Aptuveni pēc stundas nokļūstam pie kādas palielas saimniecības. Tā gan izskatās diezgan paplukusi, kā arī iznīkusi. Laukā ganās kādas divdesmit govis un piecas kazas. Pie stabiem piesieti zāli gremo seši āži. Aiz neliela žodziņa ''ganās'' dažas brūnas vistas un gailis. Neizpratnē paskatos uz antu, taču viņa apmierināta skatās pavisam citā virzienā.
Tur es ieraugu vairākus slēgtus būrīšus. Vismaz trīsdesmit. Katrā pa gailim. Es iesmejos
 - Izskatās, ka viņiem vienkārši neveicas. Gaiļu vairāk kā vistu, āžu vairāk kā kazu. Un varbūt kaut kur ir piesieti kādi simts vērši.. -
Anta mani pārtrauc
 - Un varbūt mājās ir sieva, vīrs un septiņi dēli.. - Mēs ierēcamies.
Mēs iebraucam mežā, atstutējam riteņus pret kādu egli, un noklājam pledu lai papiknikotu kamēr vēl spīd saule.