Margrietiņas nenovīst

Porcelāna statuetē
Es vēroju savu atspulgu
Kā tas slīd
Kā zīds pāri porcelānam
Atspulga seju noglāsta
Garām palidojošs taurenis
Akmens klusē

Ir svarīgi dabūt vārdus
Un iekrāt tos
Nebaltām dienām
Ja nu pietrūkst, ko teikt
Tad mēs būsim mēmi
Un mēmi dziedās putni

Gribu iepīt pīpenes savas istabas grīdā
Gribu, lai pīpenes nenovīst
Pīpenes nenovīst
Tāpat arī margrietiņas
Nenovīst

Mana istabas grīda pateicīgi nopūšas
Un tad apveļas uz otriem
Sāniem un turpina
Krākt
Putni sadzird vibrācijas un paceļas spārnos
Veidojot viesuļvētru

Jo mēnesgaisma katru nakti šūpojas
Lielajās koka šūpolēs
Kopā ar atmiņām
Un ēd saldējumu
Ar rozīnēm
Mēness tikmēr
Atpūšās
Vai taisa krelles no zvaigznēm

Varbūt tieši tev
Tieši šonakt
Viņš tās uzkārs kaklā?

Surikāts