sestdiena, 2013. gada 25. maijs

Šķiet, galu galā esmu nonākusi pie brīža, kad pārkāpju pāri sev, vai kaut kā tamlīdzīgi, un rakstu.


Nē, es laikam tomēr vairs nelikšu, ziniet, visādus jocīgus nekam nederīgus dienas aprakstus, vismaz šajā mentālajā stāvoklī ne, vismaz ne šajā mentāli mainīgajā stāvoklī, kurš mani pavada pēdējos mēnešus.

Šīs nav pirmās atvadas un nav arī pēdējās.

Mani mazliet pārsteidz ilgais laika posms manā šeit-nebūšanā. Esmu paspējusi. Nezinu. Aizlaist līdz Slovēnijai un atpakaļ, iepazīties, sastrīdēties, nogalināt sapnī, pārēsties and so-on. Un, šķiet, man taps vēl-viena-fāze manā blogu skaitā. Nezinu, nezinu, kādēļ, bet šķiet, ka tā vajag, un kam gan vēl klausīt, ja ne sev. Un arī to tā reti sanāk darīt.

See you soon, folks!

pirmdiena, 2013. gada 22. aprīlis

***

Neviens
Vien vējš
viens spējš
Aizpūš viļņus
tie
Smiltīs iesūcies elevators
Tukšumā pilns
Ne cilvēka

pilns gaismas
putekļiem gaisā
atmirdz no pamales
saulrieta atblāzma


***

kā pleznām es nāku
pie tevis
Uz priekšu ne atpakaļ
klūpot
man nevajag airus
man nevajag, lūdzu
nevajag

Es atbridīšu
Ar putām uz lūpām
un
Viļņu galos kliedz kaijas
Mirstoša saule glāzē

***

Irstoša saule
manā ūdenspudelē

plaukst atpklaukst
sprādziens
te varavīksne
un
lietus pret stiklu

tā maigi
maigi
maigi
manu palodzi

sagrābis vējš.

***

lietus
pret logu
drūms padebes
mirkšķinot zvaigznēm
es noplūcu pēdējo lapu

klīst vējš

***

lapu bataljoni
kara lidmašīnas
gar vilciena sāniem
apmulsa Saule

vējš atkal aizpūtīs
nākamās vasaras

ēnas pret pirkstiem
smalkas kā tīmekļi

straume un viļņi plūst
dzirkstoši savandīts
rīts šis un nākamais
kas vēl to sagaidīs

***

pret pavasara mākoņiem
tavu zaru viltīgais kailums
sapīsies saule
noklusis vējš

upe pie mājām
atnesīs ēnas
spulgojas avotā

***

šodien vēl zāle ir izkaltusi
es skrienu
un apkārt
šalc mākoņi
atkal
bēgt
nezinu
vai ir maz iespējams

Man gribētos
kaut kur
pa viļņu galiem
knapi pieskaras īkšķi
matos ievijas zemeņu stīgas
būs agra ziema
drīz uzausīs mēness

klusumā tikai savā
ir vērts ciest
te lapas met ēnas
pār pieri pār
pleciem
Man skuju vainags
ezeri acis

Es klusēšu
vējā
vien lapas

***

otrdiena, 2013. gada 26. marts

īpašības vārdi

Kad ilgu laiku neskrien, tad kājas sāk palikt tizlas
Un tāpat, kad nedzien balss aizsērē un tikt uz augstākām notīm ir impossible
Bet to, ka rakstīšanas biežums ietekmē pirkstu veiklību un domu formulēšanu, līdz ar to brīvu izteikšanos un tāāādā garā - tas man nekad nebija ienācis prātā. Kaut kāda iemesla dēļ man likās, ka šīs lietas ir, kaut mazliet, bet pernamentas.

Tu tū, Elīn.

Un protams, ka tā nav. Rakstīšana ir jātrennē, ja ne tik bieži, cik elpošana, bet labas ikdienas skriešanas ilgumā un biežumā gan.

Ne jau tikai pirkstu dēļ - galu galā, par to man, kā likteņa spiestai pianistei nav par ko raizēties, lai gan šīs darbības apbusēji papildina viena otru.
Redz, domas galvā var būt skaidras kā kristāls un prāts ass kā žilete, arī vārdu krājums tev var būt oksfordas vārdnīcas biezumā, bet, ja dienišķi to netrennē rakstot un rakstoties, tad aizmirstās, kā labāk kārtot vārdus, un kur likt īpašības vārdus, un kā lai kodolīgi pasaka to svarīgāko, kas, protams, ir jāmācās ilgi vai jāiegūst no citām dzīvēm, un man (eheheh) nav nevienas no šīm priekšrocībām, vismaz, attiecībā uz kodolīgumu.


Bet, nopietni, par tiem īpašības vārdiem ir īpašs stāsts.
Netēlošu jau no sevis nezin kādu valodas skolotāju, tikai padalīšos ar to, kas pašas rakstīšanas pieredzē aizķēries, un, ziniet, īpašvārdu novietojumam atkarībā no GĀĀĀLVENĀ VĀRDA atrašanās vietas ir miilzīga nozīme.

Nu, piemēram, ir atšķirība starp:

Liels, zaļš, 30kvadrātmetrus liels mauriņš

un

Mauriņš - liels un zaļš, trīsdesmit kvadrātmetri platumā

Eh, protams, ir arī apkārtesošie vārdi, kas ir kā garšvielas un asuma piedevēji, bet šis vārds un tas, kāds tas ir, ir pati esence. Un man nospļauties par gramatisko centru, jo nav jēgas no vārda, ja tu nezini, pēc kā tas izskatās.

Viņš skrien un Viņš, liels un būdīgs tēvainis, klupdams skrien

Nu, piemēram.

Ir tādas reizes, kad man šķiet, ka par kaut ko noteikti ir jāuzraksta, bet vārdi veļas neveikli un bikli kā pusauga bērni, un tad tas temats ir jāiemarinē, kamēr pašam ir kāds viedoklis par to, jo tikai tad, kad tu tiešām saproti, ko dotajā momentā par kaut ko domā, tikai tad to sakarīgi var izlikt uz papīra.

Jā, sakarīgi.

The smiths galu galā ir lieliski un es nemaz nezināju, ka solists ir Morisejs, man vakar šķita ka nebūs labi

It's so easy to love, it's so easy to hate, it takes strenght to be gentle and kind


Arlabudienu.



otrdiena, 2013. gada 12. marts

February. Finally gone.

It kā jau skaitās pavasaris, ja ne astronomiski, tad vismaz kalendāriski, bet laikam, šķiet, nospļauties uz to visu. Ārā laiks šaubīgs kā gripas potes, un gribi vai ne, nākas iztikt vien ar starpstikliem ķertu sauli. Žēl.

Bet no otras puses, ir tiiiik daudz skaistu lietu ko darīt, ka to tā īsti nemaz nepamana. Nu, to laiku. Turklāt gadās dažas tādas īpaši maldinošas dienas, kad, šķiet, mīnusos nu vairs jau nekādi, šis noteikti ir labākais brīdis, lai plānā mētelī dotos ar kājām uz Arkādijas parku un skriet, pftu, kaut kā sasalušam velties uz mājām, kad tilta vidū tevi pārsteidz melni padebeši un sals kož nost visu, kam vien tiek klāt.

un ko lai tagad?

Šis, protams, būs viens no tiem retajiem rakstiem, kuros ir arī ilustrācijas. Man, personīgi, bija ideja sākt paavisam jaunu blogu, ziniet, kādā citā saitē, bet tad es nolēmu, ka var jau vienkārši, as always, nomainīt dizainu un vilkt tālāk. Uz mēnesi vai pat diviem jau pietiks.


Ik gadu, neatkarīgi no sezonas un apkārtvaldošajiem apstākļiem, es daļu savas kabatasnaudas iztērēju pavasarim. Iecienītākās, un, protams, visbiežāk puķu veikalos sastopamās, ir hiacintes. Un šogad es domāju pēc to noziedēšanas savākt un sakaltēt sīpolus. 
Protams, hiacinšu. Lai var dārzā stādīt. Vai tepat, dobītē.



Nesen Tukumā bijām uz Elitas Patmalnieces darbu izstādi. Mazmazītiņa izstāde, svārki un galdauts vienā personā, un šis lētais, plānā papīra plakāts vien par piecdesmit santīmiem. Ļoti feini iederās manas istabas interjerā - bildē gan, dēļ draņķīga apgaismojuma arī draņķīgi izskatās.




Un, man šķiet, beidzot ir pienācis klāt tas mirklis, kad istabas augi, atskaitot tos, kuri ir kaktusi vai arī vienu reizi uzziedošie, nemirst. Parasti gan mans vectēva talants kaut kur pačib un augi vai nu nopūst, vai pārkalst. Šis, mans draugs, ir pat sācis perēt tumšsarkanus pumpurus zem lapu vēdekļiem. Ik dienu apsmidzinu lapas ar svaigu ūdeni un mazliet aprunājos. 
Galu galā, augiem un cilvēkiem pamatā vajag vien piecas lietas - zemi, ūdeni, uguni, gaisu un ēteri. Sauksim to par mīlestību.








Mans mīļais bērnības draugs lācis. Man gan bija arī lapsas un zaķi. Taisnību sakot - mammai bija. Mammas bērnības mantas. Un manas krūzes.




















 Kā jau sen atpakaļ klāstīju par saviem apgleznotajiem pakaramajiem. Šis gan nav tas skaistākais, bet uz otra ir uzkarināta kleita, kuru, nu, nekādi nedrīkst saburzīt. (Akrila krāsa, tāda draņķīga ir Tiger, pa 2.00 Ls.)

 Manas bērnības mantu kastes nu kļuvušas par galda papildinājumu. Nu man atkal, kā vecos labos laikos ir divstāvīgais galds.




 Mans nežēlīgi awesome pulkstenis, par kuru esmu sajūsmā. Gan jau kaut kur tādu var nopirkt, nezinu gan, kur tieši, jo tieši šo eksemplāru man atdāvināja radinieki.


Šī neeežēēlīgi kvalitatīvā bilde..nuja. Lauzti zari vienmēr izskatās feini, turklāt šīe jau diezgan straui ir sākuši attīstīt pirmos pumpurus to galos.


 Velns, nezinu, kā lai apgriež bildes šajā datorā. Well, ittin kā ar vienu pulksteni nepietiktu, man ir vēlviens. Modinātājs no Tiger (3 ls) kura galvenā funkcija ir disfunkcionējoša. (Tātad nekāda modinātāja)




Praktisks jautājums - nekur nevaru atrast 123 Litija baterijas. Ļoti vajag!

 Beidzot saņēmos un sāku attīstīt bilžu kalnus, kas izsēti pa visu radinieku un paziņu kompjūteriem. Galu galā, ja nu kas atkal nobrūk, un tā ir noticis ne reizi vien.



 Tatarā - most awesome lieta šajā mēnesī noteikti ir homo ecos: recycled materiālu DIY kladītes. Nežēlīgi feina padarīšana, un pilnīgi atkrīt manas Ziemassvētku dāvanu problēmas (tagad tik jāsaņemas un jādodas uz Baltijas papīru, tepat, pie mājas, un jānopērk līmpapīrs). Well well well.


Prozit, Elīna.