Man ir aizdomas, ka man ir slikta atmiņa. Tad labi vien ir, ka es atrakstu visu savu dienu, lai gan reizēm ir pusstundu jāsēž un jādomā ''Pie velna, ko es darīju pēc...?''
Tad man pielēca, ka es pārāk iespringstu. Visam jābūt mierīgi.
No rīta mani modināja visi pēc kārtas (kā jau vienmēr) Sākumā oma, tad opis, tad māsa. Māsa atnāca vienreiz, otreiz, trešoreiz. Katru reizi viņa teica kaut ko apmēram tādu ''Celies. Celies Elīna. Nu celies taču! Elīn, vai tu esi komā?'' Es nolēmu to ignorēt. Man vajag atpūsties.
Pēc aptuveni pusstundas es tomēr piecēlos. Pa vidu vēl visi mājās palikušies (oma, māsa) man uzstādīja vismaz desmit ultimātus par to, ko es dabūšu, darīšu, nedrīkstēšu, u.t.t., ja necelšos. Sapratu, ka gribu jūliju. Ātrāk. (Sestdiena, Svētdiena +piektdienas nakts(īsti nezinu) vienai pašai. Ak. Kaifs.)Tas man šķiet nedaudz muļķīgi (un savādi), ka tad, kad esmu vienatnē (nejaukt ar ''vientuļa''), man ir vairāk ko darīt, nekā tad, ja mājās ir vesela kaudze cilvēku. Njā.
Brokastīs apēdu maizīti ar krējumu un cukuru. Oma uztaisīja tomātus ar sīpoliem, es piemaisīju krējumu un piparus/sāli. Tad pārcēlos uz mazo istabu visu apēst.
Īpaši nefilmējot, ko daru, noliku iztukšoto, nu labi, gandrīz iztukšoto bļodiņu virtuvē uz galda. Tad aizgāju uz vannasistabu. Nomazgāju seju. Sapratu,ka jāizmazgā mati.
Ak jā, ņemot vērā to, ka es no rīta neko nefilmēju (nelieku slīprakstā, jo tam ir divas nozīmes, un abas pareizas) es neatceros, kurā brīdī apģērbos. Nezinu,(t.i. - šaubos) vai tas ir tik svarīgi. Iztiksim.
Lēnām aizgāju uz istabu, oma mani palūdza palīdzēt mazgāt logus. (Pareizāk sakot, berzēt nost visu mitrumu, ko taisīs/radīs viņa.)Aptuveni 10minūtes biju pārņemta ar logu mazgāšanu (no monotonajām kustībām manai rokai radās kustību traucējumi, un vēl piecas minūtes pēc darba viņa mēģināja kustēties pulksteņrādītāja virzienā)
Paņēmu riteni (jo man bija jāaizbrauc uz dārzu pēc burkāniem/lokiem/dillēm) Nedaudz paīdēju par to, ka nevaru rādīties uz ielas, jo izskatos šausmīgi (ikdienas deva) Oma nonesa lejā manu riteni (man apnika vārds ''oma'', jo es viņu pārāk daudz pieminu)
Tieši tad ārā sāka līt. Manas mammas mamma aizskrēja pēc lietus mēteļa. Rozā.
Tikko sāku braukt, tas atdalījās no manas galvas, un visu turpmāko ceļu līdz dārzam es izskatījos pēc kaut kāda gaisa balona. Vai vienkārši balona. (maisiņš jauki tēloja buru un skanēja kā saniknots, svelpjošs lācis) Braucot kalnā, lietus mētelis īpaši izrādīja savu vēlmi man palīdzēt. Palīdzēt, tas nozīmē - netikt kalnā. Maisiņš bija bura uz nepareizo pusi, un vējš (un maiziņš) mani pūta lejā no kalna. Bet es to pieveicu! Ha.
Pa nakti aptuveni nokrāsojušās bija kādas piecas zemenes. Viņas bija pavisam jaunas, un pavisam garšīgas (man nepatīk šis teikums)
Maisiņu iebāzu somā (blakus burkāniem, lokiem un dillēm)
Un tad es sāku rakstīt. Oma, tas ir, manas mammas mammas(mmm) skatās kautkādu krievu filmu (kā vienmēr) un piebilda, ka arī gribētu braukt ar motorlaivu. Un sauļojies. (un iegāzties ūdenī)
Tā, esmu uzrakstījusi savu rītu. Gaidu, kas gan interesants vēl notiks (šodien)?
Mademoiselle de choc
Surikāts
Tad man pielēca, ka es pārāk iespringstu. Visam jābūt mierīgi.
No rīta mani modināja visi pēc kārtas (kā jau vienmēr) Sākumā oma, tad opis, tad māsa. Māsa atnāca vienreiz, otreiz, trešoreiz. Katru reizi viņa teica kaut ko apmēram tādu ''Celies. Celies Elīna. Nu celies taču! Elīn, vai tu esi komā?'' Es nolēmu to ignorēt. Man vajag atpūsties.
Pēc aptuveni pusstundas es tomēr piecēlos. Pa vidu vēl visi mājās palikušies (oma, māsa) man uzstādīja vismaz desmit ultimātus par to, ko es dabūšu, darīšu, nedrīkstēšu, u.t.t., ja necelšos. Sapratu, ka gribu jūliju. Ātrāk. (Sestdiena, Svētdiena +piektdienas nakts(īsti nezinu) vienai pašai. Ak. Kaifs.)Tas man šķiet nedaudz muļķīgi (un savādi), ka tad, kad esmu vienatnē (nejaukt ar ''vientuļa''), man ir vairāk ko darīt, nekā tad, ja mājās ir vesela kaudze cilvēku. Njā.
Brokastīs apēdu maizīti ar krējumu un cukuru. Oma uztaisīja tomātus ar sīpoliem, es piemaisīju krējumu un piparus/sāli. Tad pārcēlos uz mazo istabu visu apēst.
Īpaši nefilmējot, ko daru, noliku iztukšoto, nu labi, gandrīz iztukšoto bļodiņu virtuvē uz galda. Tad aizgāju uz vannasistabu. Nomazgāju seju. Sapratu,ka jāizmazgā mati.
Ak jā, ņemot vērā to, ka es no rīta neko nefilmēju (nelieku slīprakstā, jo tam ir divas nozīmes, un abas pareizas) es neatceros, kurā brīdī apģērbos. Nezinu,(t.i. - šaubos) vai tas ir tik svarīgi. Iztiksim.
Lēnām aizgāju uz istabu, oma mani palūdza palīdzēt mazgāt logus. (Pareizāk sakot, berzēt nost visu mitrumu, ko taisīs/radīs viņa.)Aptuveni 10minūtes biju pārņemta ar logu mazgāšanu (no monotonajām kustībām manai rokai radās kustību traucējumi, un vēl piecas minūtes pēc darba viņa mēģināja kustēties pulksteņrādītāja virzienā)
Paņēmu riteni (jo man bija jāaizbrauc uz dārzu pēc burkāniem/lokiem/dillēm) Nedaudz paīdēju par to, ka nevaru rādīties uz ielas, jo izskatos šausmīgi (ikdienas deva) Oma nonesa lejā manu riteni (man apnika vārds ''oma'', jo es viņu pārāk daudz pieminu)
Tieši tad ārā sāka līt. Manas mammas mamma aizskrēja pēc lietus mēteļa. Rozā.
Tikko sāku braukt, tas atdalījās no manas galvas, un visu turpmāko ceļu līdz dārzam es izskatījos pēc kaut kāda gaisa balona. Vai vienkārši balona. (maisiņš jauki tēloja buru un skanēja kā saniknots, svelpjošs lācis) Braucot kalnā, lietus mētelis īpaši izrādīja savu vēlmi man palīdzēt. Palīdzēt, tas nozīmē - netikt kalnā. Maisiņš bija bura uz nepareizo pusi, un vējš (un maiziņš) mani pūta lejā no kalna. Bet es to pieveicu! Ha.
Pa nakti aptuveni nokrāsojušās bija kādas piecas zemenes. Viņas bija pavisam jaunas, un pavisam garšīgas (man nepatīk šis teikums)
Maisiņu iebāzu somā (blakus burkāniem, lokiem un dillēm)
Un tad es sāku rakstīt. Oma, tas ir, manas mammas mammas(mmm) skatās kautkādu krievu filmu (kā vienmēr) un piebilda, ka arī gribētu braukt ar motorlaivu. Un sauļojies. (un iegāzties ūdenī)
Tā, esmu uzrakstījusi savu rītu. Gaidu, kas gan interesants vēl notiks (šodien)?
Mademoiselle de choc
Surikāts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru