Eglīte nav eglīte, jeb ''alfas'' ''rimi'' šmaucas.

Stāsts sākās pirms aptuveni pieciem gadiem.
Tuvojās Ziemassvētki, un mēs ar mammu pirmssvētku gaidās bijām kaut kā tikušas līdz alfai. Don't ask me, ko mēs tur nopirkām, bet vienu as atceros skaidri - mēs nopirkām mazu eglīti - delnas garuma. Podiņā. Uz podiņa uzlīme ar uzrakstu ''ziemassvētku eglīte''. Kad jau, tad jau.

Līdz vasarai eglīte auga virtuvē. Pienāca jūnijs, un mēs to aizvedām far, far away, jeb uz Valmieru - uz to vietu, kur pati nesen biju. Vakar un aizvakar.
Pirms trīs gadiem man atsūtīja eglītes bildes - kāda šī izskatās, kā izaugusi. Eglītei maziņi čiekuriņi bija.

Redziet, vēl izskatās pēc mazas eglītes. Pēc gada saņēmu nākamās bildes.

Man tāds - oppā! Tā jau nav eglīte, tā taču priedīte!
Taču sākumā man nepieleca. Es uzrakstīju sūtītājam īsu komentāru - Viņa ir palikusi šaurāka, ne? 


Tā, lūk. Un aizvakar es varēju eglīti - t.i. priedīti aplūkot dzīvajā.
Šogad viņa nu ir pilnīgākā priedīte. Stumbriņš apakšā gandrīz pliks, bet augšpusē veidojas jau biezāks. No eglītes ne miņas. sašutums.

tikko meklējot priedītes bildes, uzgāju dažām savām vecajām/tjipa pazudušajām bildēm.
tadammm...

pilnīgs sadface. huh.

Nujā, un šitā dziesma (pa labi) vienkārši patīk.
Labi, eju kaut ko gatavot.
attā.
Surikāts.