Pēdējās dienas ir bijušas košas un Rīgā. Būšu dikti pareiza, un sākšu no paša sākuma.
Pašā sākumā bija lielais sprādziens.
Jeb, pašā sākumā es mocīgi piecēlos. Izlaidīšu detaļas par rīta tualeti, brokastīm un apģērbšanos, un tagad mēs jau esam ārpus mājas.
Tieši tajā rītā Tukumā bija svētki par godu zemessardzes kaut kādai - laikam 20 gadadienai. Nu neko. (Tāpēc es domāju, kāpēc visu laiku gar melnezeru maršē maršieri)
Nure, un pašā gājiena karstumā (jeb pie mego) divi suņklaidoņi bija nolēmuši turpināt savu suņklaidoņu dzimtu. Ielas vidū. Būšu taktiska, un turpināšu ar tōō..ka mēs iekāpām vilcienā. Mēs - roberta - vikija - oma - elza - Surikāts. Pusceļu mēs hipotizējām telefončūskiņas, atlikušo ceļu kaut ko lasījām, skatījāmies pa logu, un pēc mūsu aprēķiniem sanāca, ka ceļā pavadījām vien kādas 15 minūtes (tas pierāda to, ka laikam jau einšteinam taisnība. žēl.)
Izlaidīšu garlaicīgo daļu par došanos mājās, braukšanu liftā, durvju atslēgšanu, u..tt.. Tagad mēs ar vikiju divatā esam vērmaņdārzā (naivi teikt - divatā, jo vērmaņdārzā bija puse Rīgas. Protams, nedaudz pārspīlējot) Gribējās jau nopirkt visu-visu-visu, betlīdzekļi bija tikai divu latu apmērā. Neatceros, ko nopirka vikija, bet es nopirku -
Svilpīti, ar kuru visiem kritu uz nerviem
Cukurgailīti savai riebīgajai māsiņai (:
Un vaska sveci (jo man ir vājība uz viņām)
Tad mēs mūūžību kaut kur vazājāmies..
Ā, starp tirdziņu un atbraukšanu es vēl paspēju tikt pie jaunām štātēm skolai. Burrvīgām papēdīškurpītēm-melnām-burvīgām-pilnīgi neievalkātām.
Nākamajā dienā bija paredzēts braukt pie radinieka kas dzīvo Mājā (ar lielo burtu). Vikijai bija jāaizbrauc uz iestādi, un mēs aizbraucām pie Radinieka, kas dzīvo Mājā.
Ēdām burvelīggardus makaronus saldā krējuma mērcē. ņamm.
Tad man piezvanīja Vikija, un prasīja, kā tad īsti nokļūt pie radinieka, kas dzīvo Mājā. Es it kā izstāstīju. Tad nejauši izslēdzās telefons, un Vikija nevarēja mani sazvanīt, tāpēc aizvilkās līdz GR. Tad pie darba ķērās mamma (sākumā neveiksmīgi, jo vikija iekāpa troleibusā, a vajag autobusu. Lūk tā.) Bet galu galā arī Vikija Tika pie Radinieka, kas dzīvo Mājā (daudzdzīvokļu). Spēlējām monopolu, ēdām tiramisū un biezpiena torti.
Vakarā gājām pie mammas draudzenes, kurai patīk iepirkties. Patusējām.
Galu galā, interesantāko izstāstīju. Neiegrimsim sīkumos. he.
Surikāts,
Pašā sākumā bija lielais sprādziens.
Jeb, pašā sākumā es mocīgi piecēlos. Izlaidīšu detaļas par rīta tualeti, brokastīm un apģērbšanos, un tagad mēs jau esam ārpus mājas.
Tieši tajā rītā Tukumā bija svētki par godu zemessardzes kaut kādai - laikam 20 gadadienai. Nu neko. (Tāpēc es domāju, kāpēc visu laiku gar melnezeru maršē maršieri)
Nure, un pašā gājiena karstumā (jeb pie mego) divi suņklaidoņi bija nolēmuši turpināt savu suņklaidoņu dzimtu. Ielas vidū. Būšu taktiska, un turpināšu ar tōō..ka mēs iekāpām vilcienā. Mēs - roberta - vikija - oma - elza - Surikāts. Pusceļu mēs hipotizējām telefončūskiņas, atlikušo ceļu kaut ko lasījām, skatījāmies pa logu, un pēc mūsu aprēķiniem sanāca, ka ceļā pavadījām vien kādas 15 minūtes (tas pierāda to, ka laikam jau einšteinam taisnība. žēl.)
 |
| Man nedaudz sajuka bilžu secība. Šis ir brauciens atpakaļ. |
 |
| atgriežamies bērnībā, jeb barojam pīles (: |
Izlaidīšu garlaicīgo daļu par došanos mājās, braukšanu liftā, durvju atslēgšanu, u..tt.. Tagad mēs ar vikiju divatā esam vērmaņdārzā (naivi teikt - divatā, jo vērmaņdārzā bija puse Rīgas. Protams, nedaudz pārspīlējot) Gribējās jau nopirkt visu-visu-visu, betlīdzekļi bija tikai divu latu apmērā. Neatceros, ko nopirka vikija, bet es nopirku -
Svilpīti, ar kuru visiem kritu uz nerviem
Cukurgailīti savai riebīgajai māsiņai (:
Un vaska sveci (jo man ir vājība uz viņām)
Tad mēs mūūžību kaut kur vazājāmies..
Ā, starp tirdziņu un atbraukšanu es vēl paspēju tikt pie jaunām štātēm skolai. Burrvīgām papēdīškurpītēm-melnām-burvīgām-pilnīgi neievalkātām.
Nākamajā dienā bija paredzēts braukt pie radinieka kas dzīvo Mājā (ar lielo burtu). Vikijai bija jāaizbrauc uz iestādi, un mēs aizbraucām pie Radinieka, kas dzīvo Mājā.
Ēdām burvelīggardus makaronus saldā krējuma mērcē. ņamm.
Tad man piezvanīja Vikija, un prasīja, kā tad īsti nokļūt pie radinieka, kas dzīvo Mājā. Es it kā izstāstīju. Tad nejauši izslēdzās telefons, un Vikija nevarēja mani sazvanīt, tāpēc aizvilkās līdz GR. Tad pie darba ķērās mamma (sākumā neveiksmīgi, jo vikija iekāpa troleibusā, a vajag autobusu. Lūk tā.) Bet galu galā arī Vikija Tika pie Radinieka, kas dzīvo Mājā (daudzdzīvokļu). Spēlējām monopolu, ēdām tiramisū un biezpiena torti.
Vakarā gājām pie mammas draudzenes, kurai patīk iepirkties. Patusējām.
Galu galā, interesantāko izstāstīju. Neiegrimsim sīkumos. he.
Surikāts,
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru