Tātad, par poliju. Pagaidām man ir tikai dažas bildes, jo Paula nav atsūtījusi pārējās. Naiss.
Ko lai saka.. Sākšu ar braucienu uz turieni, ar ko tad citu. Nevarēju aizmigt. Pagulēju aptuveni pusstundu, laikam vainīgas manas tabletes pret slikto dūšu, nu neko, nevaru bez viņām. Ēdām mandarīnus, dzērām tēju, uz vienu brīdi atslēdzos, jo miegs nāca, a aizmigt nevarēju. Hmm.
Iebraucām Varšavā ap pieciem rītā. Cilvēki jau staigā, mašīnas ar dažas ir, pustumšs, bet daudz gaišāks kā šajā laikā Rīgā (Rīgā tobrīd bija ap sešiem) Ap sešiem Pēc Varšavas laika bijām viesnīcā. Nedaudz nolaistiem nummuriņiem, nedaudz vecā, bet ir ok. Redzētas arī sliktākas, nopietni. (Piemēram, ar izpuvušu caurumu gaitenī, cauriem griestiem, zirnekļu apsēstu tualeti)
Lifti te bija vienkārši... šausmu kambaris, brrr. Ziniet, liftiem parasti ir iekšējās durvis (tās, kas pie kabīnes) Un ārējās (Katrā stāvā) Bet Polijā... Te ir tikai ārējās, vismaz mūsu viesnīcā. Un braucot tu redzi, kā garām skrien durvis, durvis, durvis, turklāt pie vajadzīgā stāva lifts samazina tempu tik ļoti, ka liekas, ka tūlīt iesprūdīsi. Bailīgi.
Tātad, paliku pie iebraukšanas Varšavā. Tā kā mūsu laiks apmesties nummuriņos vēl nebija pienācis, mums bija laiks (6h) pastaigāties. Kur vien vēlamies (galīgi crazy, ne?) Tā nu mēs gājām - tipa meklēt cetru, bet galugalā aizgājām galīgi šķērsām, un beigās izrādījās, ka šā vai tā būtu jābrauc ar autobusu. Tātad, atradām kaut kādu piemiņas vietu, vai? Skats bija dikti sirreāls - kāpnes, un no augšienes saule spīd tā, ka uz leju nāk stari, tādi trekni. Un augšu dēļ saules nevarēja redzēt, un vis apkārt bija krusti, tā mazliet bailīgi bija. Hmm.
Atradām dažus pārtikas veikalus (CHERRY COKE, WOW) un (LAIMA FANTA WOWOWOW) un (ĀKDIEVS, MENTOSS AR LAIMU? GREIPFŪTU? PILDĪJUMU? AKDIEVS, AKDIEVS!!)
Nu, es nezinu, ko poļi par mums padomāja.
Nummuriņš bija ļoti normāls, lai gan salīdzinot ar Tenerifi... uff, ok, bet šī ir tikai *** ko ta tur daudz gribēt. (Lai gan, ja nopietni, *** taču ir pietiekami daudz, vai ne?) Mēs aši aši vien visu sabardakojām (paulas&tdy roltoni, kafijas, mūsu mandarīni, barankas, maisiņi, drēbes, lādētāji, pakaramie, konfektes, drupačas, kosmētika, šampūni....)
Mēģinājums bija paredzēts piecos, tā ka laiks vēl bija čupačupām. Paspējām gan Mafiju puskoris uzspēlēt, gan čībbolu, un tad, kad bija jāmēģina, knapi kājās nostāvējām, jā. Pēctam braucām āst. āst. āst. Briesmīgus ēdienus čaikovska mūzikas universitātē. Sapratām, ka pilsēta bija galīgi tālu, bet daži labi bija aizgājuši kājām (stundas gājiena attālumā esot, ar kājām ejot)
...Vakarā bija ideja vēl mafiju uzspēlēt, bet tad atnāca dusmīga skolotāja, un visus pa istabām izdzenāja. Uff.
Otrā diena - konkursa diena. No rīta (ATKAL) mafija, tad bizes, bizes, bizes.... noskatījāmies J.Ozola kori, sapratām, ka labi ir, ka viņi nav mūsu grupā (viņi dabūja otro vietu savā grupā) Paēdām pusdienas un uz pusstundu tikām brīvībā. (ak, H&M, six, starbucks....)
KONKURSA dēļ mums bija jāvelk mugurā tautastērpi (tie paši, ar kuriem dziedāsim trešdien (roberta, kad fleshu dabūsi?) Un jādzied trīs (vai četras?) dziesmas bez pavadījuma.
Vakarā - tusiņš pa mūsu, pa citiem nummuriņiem, līdz atnāca kaut kāds psihs apsargs, kas kaut ko bļaustījās poliski (pulkstens bija tikai viens naktī, lol) un visus dzenāja šurpturpu. Pēc brīža atkal aizmukām ciemos, nevērām durvis, kad viņš klauvēja (ja godīgi, mēs nelaidām iekšā viņu tāpēc, ka viņš nevarēja latviski atbildēt uz jautājumu ''kas tur ir?'') Unn... aizmigām četros.
Ak jā, pirmstam kaut kad mēs dziedājām kapucīnu baznīcā.
Pedējā diena... Trešā vieta, dziedājām divas dziesmas. Tad braucām apskatīties sirds baznīcu, pasēdēt uz skanošajiem soliņiem. Indiešu bikses, ojā, daudz lētākas nekā te (@lvl - aptuveni seši, septiņi lati - 49zlt)
Aizbraucām uz megagigamaxilielveikalu, a man tikai kaut kādi piecpadsmit zloti, jo pieci kaut kur..kaut kur..kaut kur..pie otrās zeķes, mh. Nopirku lūpu krēmu māsai, lūpu krēmu mammai. Un saldējumu sev (veikals iekš pārtikas veikala, nopērc bulciņu un staigā pa veikalu ēzdams)
Unn... nujā, kad paula atsūtīs bildes (t.i. dabūsim fleshu) tad varēšu to parādīt iekš bildēm.
Pagaidām atā.
Surikāts.
Ko lai saka.. Sākšu ar braucienu uz turieni, ar ko tad citu. Nevarēju aizmigt. Pagulēju aptuveni pusstundu, laikam vainīgas manas tabletes pret slikto dūšu, nu neko, nevaru bez viņām. Ēdām mandarīnus, dzērām tēju, uz vienu brīdi atslēdzos, jo miegs nāca, a aizmigt nevarēju. Hmm.
Iebraucām Varšavā ap pieciem rītā. Cilvēki jau staigā, mašīnas ar dažas ir, pustumšs, bet daudz gaišāks kā šajā laikā Rīgā (Rīgā tobrīd bija ap sešiem) Ap sešiem Pēc Varšavas laika bijām viesnīcā. Nedaudz nolaistiem nummuriņiem, nedaudz vecā, bet ir ok. Redzētas arī sliktākas, nopietni. (Piemēram, ar izpuvušu caurumu gaitenī, cauriem griestiem, zirnekļu apsēstu tualeti)
Lifti te bija vienkārši... šausmu kambaris, brrr. Ziniet, liftiem parasti ir iekšējās durvis (tās, kas pie kabīnes) Un ārējās (Katrā stāvā) Bet Polijā... Te ir tikai ārējās, vismaz mūsu viesnīcā. Un braucot tu redzi, kā garām skrien durvis, durvis, durvis, turklāt pie vajadzīgā stāva lifts samazina tempu tik ļoti, ka liekas, ka tūlīt iesprūdīsi. Bailīgi.
Tātad, paliku pie iebraukšanas Varšavā. Tā kā mūsu laiks apmesties nummuriņos vēl nebija pienācis, mums bija laiks (6h) pastaigāties. Kur vien vēlamies (galīgi crazy, ne?) Tā nu mēs gājām - tipa meklēt cetru, bet galugalā aizgājām galīgi šķērsām, un beigās izrādījās, ka šā vai tā būtu jābrauc ar autobusu. Tātad, atradām kaut kādu piemiņas vietu, vai? Skats bija dikti sirreāls - kāpnes, un no augšienes saule spīd tā, ka uz leju nāk stari, tādi trekni. Un augšu dēļ saules nevarēja redzēt, un vis apkārt bija krusti, tā mazliet bailīgi bija. Hmm.
Atradām dažus pārtikas veikalus (CHERRY COKE, WOW) un (LAIMA FANTA WOWOWOW) un (ĀKDIEVS, MENTOSS AR LAIMU? GREIPFŪTU? PILDĪJUMU? AKDIEVS, AKDIEVS!!)
Nu, es nezinu, ko poļi par mums padomāja.
 |
| No rīta bija smuka sarma. |
 |
| Migla no krusta kalna. |
Nummuriņš bija ļoti normāls, lai gan salīdzinot ar Tenerifi... uff, ok, bet šī ir tikai *** ko ta tur daudz gribēt. (Lai gan, ja nopietni, *** taču ir pietiekami daudz, vai ne?) Mēs aši aši vien visu sabardakojām (paulas&tdy roltoni, kafijas, mūsu mandarīni, barankas, maisiņi, drēbes, lādētāji, pakaramie, konfektes, drupačas, kosmētika, šampūni....)
Mēģinājums bija paredzēts piecos, tā ka laiks vēl bija čupačupām. Paspējām gan Mafiju puskoris uzspēlēt, gan čībbolu, un tad, kad bija jāmēģina, knapi kājās nostāvējām, jā. Pēctam braucām āst. āst. āst. Briesmīgus ēdienus čaikovska mūzikas universitātē. Sapratām, ka pilsēta bija galīgi tālu, bet daži labi bija aizgājuši kājām (stundas gājiena attālumā esot, ar kājām ejot)
...Vakarā bija ideja vēl mafiju uzspēlēt, bet tad atnāca dusmīga skolotāja, un visus pa istabām izdzenāja. Uff.
Otrā diena - konkursa diena. No rīta (ATKAL) mafija, tad bizes, bizes, bizes.... noskatījāmies J.Ozola kori, sapratām, ka labi ir, ka viņi nav mūsu grupā (viņi dabūja otro vietu savā grupā) Paēdām pusdienas un uz pusstundu tikām brīvībā. (ak, H&M, six, starbucks....)
KONKURSA dēļ mums bija jāvelk mugurā tautastērpi (tie paši, ar kuriem dziedāsim trešdien (roberta, kad fleshu dabūsi?) Un jādzied trīs (vai četras?) dziesmas bez pavadījuma.
Vakarā - tusiņš pa mūsu, pa citiem nummuriņiem, līdz atnāca kaut kāds psihs apsargs, kas kaut ko bļaustījās poliski (pulkstens bija tikai viens naktī, lol) un visus dzenāja šurpturpu. Pēc brīža atkal aizmukām ciemos, nevērām durvis, kad viņš klauvēja (ja godīgi, mēs nelaidām iekšā viņu tāpēc, ka viņš nevarēja latviski atbildēt uz jautājumu ''kas tur ir?'') Unn... aizmigām četros.
Ak jā, pirmstam kaut kad mēs dziedājām kapucīnu baznīcā.
Pedējā diena... Trešā vieta, dziedājām divas dziesmas. Tad braucām apskatīties sirds baznīcu, pasēdēt uz skanošajiem soliņiem. Indiešu bikses, ojā, daudz lētākas nekā te (@lvl - aptuveni seši, septiņi lati - 49zlt)
Aizbraucām uz megagigamaxilielveikalu, a man tikai kaut kādi piecpadsmit zloti, jo pieci kaut kur..kaut kur..kaut kur..pie otrās zeķes, mh. Nopirku lūpu krēmu māsai, lūpu krēmu mammai. Un saldējumu sev (veikals iekš pārtikas veikala, nopērc bulciņu un staigā pa veikalu ēzdams)
Unn... nujā, kad paula atsūtīs bildes (t.i. dabūsim fleshu) tad varēšu to parādīt iekš bildēm.
Pagaidām atā.
Surikāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru