Man tagad tik labii. Un man nav ne ziemassvētku lampiņu, ne piparkūku, pat ne karstdzēriena, tikai svecīte (advente taču!), silti radiatori, un lampa. Un radio, ak jā. Nevienas ziemassvētku dziesmas.
Un vēl man ir tāda svētku sajūta. Ārā baigais vējš, bet ja aiztaisa aizskarus, un mūziku skaļāk paslēdz, nemaz nejūt. Varbūt rīt varēs neiet uz skolu, kas lai zin.
Būtu jau jauki.
Šodien bija kreizī rīts. (Es gulēju) Un arī pusdienlaiks (es gulēju). Divos gan cēlos augšā (Es domāju, ka man ļoti patiktu būt lācim. Ziemas miegs taču!)
Nesen ar draudzeni apspriedām, kādam dzīvniekam būt ir izdevīgāk. Es teicu, ka gribētu būt kaķis.
Kāpēc?
Padomā tik, ja (pfu, pfu, pfu) ir ugunsgrēks. Un tev ir suns. Pēc visiem likumiem (un stereotipiem, un stāstiem) sunim būtu jāmetas tevi glābt. Pa lielam tā arī notiek. Jo suņi dikti pieķerās saimniekam. Kaķim tādu neērtību, piemēram, nav. Jo, ja suns tevi neizglābs, tad visi teiks - kas tas par suni, tas tak tāds vārgulis. Bet kaķim to nemaz neprasa. Jo - tas tak tikai kaķis! Bet ja kaķis kādu izglābs, tad viņš būs varonis. (Daudz varonīgāks par suni, kurš tevi izglābtu - jo kaķis taču!)
Tātad tā vispārējā, platoniskā suņa pieķeršanās prasa atbildību. Sunim, protams. Kaķis jau arī pieķerās, tikai mazliet mazāk cilvēkam, vairāk vietai. Un arī to savu piekeršanos (gudri) neizrāda. Tikai mazlietiņ. Maz-maz-mazlietiņ.
Šodien laikam iešu gulēt agri. Ak, man ir tik labi!
Murrrrrrrrrrrrrrr.
Un vēl man ir tāda svētku sajūta. Ārā baigais vējš, bet ja aiztaisa aizskarus, un mūziku skaļāk paslēdz, nemaz nejūt. Varbūt rīt varēs neiet uz skolu, kas lai zin.
Būtu jau jauki.
Šodien bija kreizī rīts. (Es gulēju) Un arī pusdienlaiks (es gulēju). Divos gan cēlos augšā (Es domāju, ka man ļoti patiktu būt lācim. Ziemas miegs taču!)
Nesen ar draudzeni apspriedām, kādam dzīvniekam būt ir izdevīgāk. Es teicu, ka gribētu būt kaķis.
Kāpēc?
Padomā tik, ja (pfu, pfu, pfu) ir ugunsgrēks. Un tev ir suns. Pēc visiem likumiem (un stereotipiem, un stāstiem) sunim būtu jāmetas tevi glābt. Pa lielam tā arī notiek. Jo suņi dikti pieķerās saimniekam. Kaķim tādu neērtību, piemēram, nav. Jo, ja suns tevi neizglābs, tad visi teiks - kas tas par suni, tas tak tāds vārgulis. Bet kaķim to nemaz neprasa. Jo - tas tak tikai kaķis! Bet ja kaķis kādu izglābs, tad viņš būs varonis. (Daudz varonīgāks par suni, kurš tevi izglābtu - jo kaķis taču!)
Tātad tā vispārējā, platoniskā suņa pieķeršanās prasa atbildību. Sunim, protams. Kaķis jau arī pieķerās, tikai mazliet mazāk cilvēkam, vairāk vietai. Un arī to savu piekeršanos (gudri) neizrāda. Tikai mazlietiņ. Maz-maz-mazlietiņ.
Šodien laikam iešu gulēt agri. Ak, man ir tik labi!
Murrrrrrrrrrrrrrr.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru