Vārdu sakot, tikko pa radio dzidēju vienu dziesmu.. ak, pirmo reizi kāda dziesma manī izraisa tādu sajūsmu.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.
Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.
Tad vēlviena dziesma, Ko arī sen nebiju dzirdējusi... tā gan man nav tik mīļa kā iepriekšējā - šo es vienkārši pāris reizes esmu dzirdējusi TV reklāmās.
Labi, labi. Rīt braukšu uz Tukumu.
Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.
Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.
Tā sajūta, kad tu pa radio izdzirdi dziesmu, ko pēdējajā laikā bieži klausies.
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu.
Tas brīdis, kurā tu saproti, ka nezkādā veidā esi iemācījies vārdus kādai random dziesmai no radio.
Stāsts ir šāds - pirms kādiem gadiem diviem, trīs, varbūt vairāk, dzirdēju šo dziesmu kāda paziņas telefonā. Dziesma man ļoti iepatikās, un es to klausījos, klausījos, klausījos - nepārtraukti, aptuveni mēnesi. Iemācījos ideāli visus vārdus no galvas - šī dziesma man bija ļoti, ļoti mīļa. Un tu re - tikko pat tā sāka skanēt pa radio.
Sākumā bija tikai sajūta - ''šito es kaut kur esmu dzirdējusi...''
Ak, sajūsma.
Budē skatījāmies filmu, vakar. Mēs vispār jau pēdējās divas nedēļas tikai filmas skatāmies. Par pārsteigumu man - un par šoku manai māsai - tās ir pat interesantas.
Vakar skatījāmies tādu kā.. dokumentālo? Filmu par to, kas notiek ''Coco Chanel'' darbnīcā, Karla Lāgerfelda vadībā. Tā arī nesapratu, kāpēc.
Man jau kādu laiciņu istabā vāzēs sabāzti zari. Daži pat lapo. Mazliet pavasarīgāk jau ir, nevar noliegt.
Bet vislabāk man patīk skatīties vasaras bildes. Viņas ir uzņemtas pietiekami sen, lai būtu interesanti, un pietiekami nesen, lai var atcerēties, ar kādu notikumu kura bilde saistīta.
Tā sajūta ir brīnišķīga. Tāda pati, kā satiekot sen neredzētu paziņu - un ja dziesma patīk, tas prieks reizēm ir vēl patiesāks kā satiekot paziņu.
 |
| Laiskā kaķu bilde. |
Un tā man arī nupat sanāca. Kaut kāda nloīga dieniņa. Vai arī man vienkārši ir pārāk daudz smadzeņu, arī tas ir variants.
Ak, smadzenes.
Mani mīļākie rakstnieki, dzejnieki? Kādi tie ir? Ak, neko orģinālu te neatradīsiet.
Pirmkārt - Ojārs Vācietis
Otrkārt - Imants Ziedonis
Treškārt - Kurts Vonnegūts
Un nē, tas nav sakārtots pēc kaut kādām vietām. Vietu nav, visi vienlīdz mīļi. Lūk, tā es gribētu mācēt rakstīt!
Viņiem visiem ir kas kopīgs.. varbūt tā ir brīvības sajūta, kāda rodas, lasot viņu tekstus, nezinu. Neesmu vēl tik gudra.
Nesen atcerējos par šito, starpcitu. Tik forša multene bija. Un tie briesmoņi tik reāli uzzīmēti bija.
- Murgs Vallijs
(Video)
- Freaky Fred
(Video)
Šito tēlu jau vispār biju aizmirsusi. Atceries?
Bailīgākās epizodes (Courage the cowardly dog)
Nu tā, ko darīt tagad man būs - varēšu skatīties šito multeni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru