Man nupat sākās kārtējais žagu uzbrukums, nepatīkami, bet pietiekami pieciešami. Esmu lācis, slinka un pieaugusi pie dīvāna, un ceļš līdz virtuvei šķiet kilometriem tāls. Tāpēc es labāk pažagošos. Kādreiz taču viņām būtu jāpāriet, vai ne?
Nē, es atceros, ka es biju maza, es domāju, ka žagas ir tad, kad kāda huligāniska radība dauza man pa iekšām, tad atnāk ūdens un viss atkal ir labi un tādā garā, līdz nākamajai reizei. Absurdi.
Tiešām nepatīkamas žagas.
Man bija ieplānots garš un visu aptverošs, gudrs raksts, bet izskatās, ka pie tā netikšu ne es, ne kāds cits. Taisnību sakot, šo visu es uzrakstīju desmit minūšu laikā, un tas ir apbrīnojami maz, es teikšu. Maz. Tiešām.
Šodien mēs izdomājām (mazliet par stipru teikts) veidu, kā padarīt saulespuķu sēklas ieēdamas. (Cukurs+ūdens+sēklas+panna) Ļoti garšīgi. Viss saķep kopā, un sanāk cepumi. Vai kaut kas uz to pusi.
Turklāt es esmu savainojusi celi, un pārvietojos kā vecmāmiņa ar osteoporozi un Diviem super getto maisiņiem rokās.
Es visu laiku čīkstu! Ja kādam rastos priekšstats par mani pēc rakstiem, ko rakstu, tas būtu ļoti man neglaimojošs. Nav jau tā, ka es diendienā čīkstu un nepārtraukti kaut kur dodos. Nav arī tā, ka es visu laiku guļu mājās un klausos mūziku (lai gan tieši to es tagad daru). Nu labi, varbūt nedaudz no tā visa man piemīt, bet tikai nedaudz, katrā gadījumā - ne tik daudz, lai kļūtu traucējoši.
Hm. Tā esmu es. Ļoti balta, un JĀ, tā es nestaigāju visu laiku.
Uzredzēšanos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru