Cik raksturīgi man. Nedēļu neko nerakstu bloggerā, un piesēžos tieši tad, kad it kā būtu jātaisās uz vilcienu. Var jau arī iztikt bez tā - it kā -. Vilciens man būs, un uz vilcienu es iešu. Bet tieši tagad atgriezās manas grafomānijas tieksmes, un, piedodiet, es nespēju viņām turēties pretī.
Cik jocīgi, ka es tagad sēžu savā istabā, vilcienā, ratiņkrēslā un zārkā. Ja pieņem, ka viss laiks notiek vienā brīdī, tikai mūsu apziņa ceļo no viena stāvokļa uz otru, padarot brīžus reālus, ne tikai iluzionus. Tātad tagad man ir divi, desmit un astoņdesmit gadi. Lai būtu. Man nekas nav pretī.
Kaķis ļoti mīļi guļ man pie labās kājas, saritinājies un pārlicis savas priekšķepas pār purniņu. Bezgala mīļi.
Nupat sāka līt, nu, tas nemaz nav mīļi. Es baidos, ka mamma ir savākusi vienīgo dzīvo palikušo lietussargu mūsu mājās, un tad man nāksies bāzt galvā maisu, es jau biju aizmirsusi, ka tā var darīt, hm.
Un šī ir baisa dziesma.
Un šī nav.
Atā.
-Jūs jau zināt, kas. -
Cik jocīgi, ka es tagad sēžu savā istabā, vilcienā, ratiņkrēslā un zārkā. Ja pieņem, ka viss laiks notiek vienā brīdī, tikai mūsu apziņa ceļo no viena stāvokļa uz otru, padarot brīžus reālus, ne tikai iluzionus. Tātad tagad man ir divi, desmit un astoņdesmit gadi. Lai būtu. Man nekas nav pretī.
Kaķis ļoti mīļi guļ man pie labās kājas, saritinājies un pārlicis savas priekšķepas pār purniņu. Bezgala mīļi.
Nupat sāka līt, nu, tas nemaz nav mīļi. Es baidos, ka mamma ir savākusi vienīgo dzīvo palikušo lietussargu mūsu mājās, un tad man nāksies bāzt galvā maisu, es jau biju aizmirsusi, ka tā var darīt, hm.
Atā.
-Jūs jau zināt, kas. -
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru