Kurkuļu deja

Šodien, kā reizi, bija Vikijas vārdadienas svinības. Pati jubileja bija 25. - bet vai tas ir svarīgi?
Katrā gadījumā mēs lieliski izklaidējāmies. Sākot jau ar jaunas reliģijas uzsākšanu, līdz kurkuļu pēdu masāžai. Bet par visu pēc kārtas.

Šajā man neglaimojošajā bildē jūs redzat mani pie Melnezera. (O, nevar būt!) Es stāvu ar basām kājām ledusaukstā ūdenī un manas kājas grauž melni varžu kurkuļi. Sajūta ļoti kutoša un patīkama. Iesaku.

Te mēs mēģinājām radīt jaunu rasi - doma bija tāda, ka iebarojot kurkuļiem pienenes, izaugs dzeltenas vardes. Kā tad. Katrā gadījumā ceru, ka mūsu doma īstenosies.

Šeit varat aplūkot mūsu masierus.

Mūsu mazajiem draugiem pienenes ļoti gāja pie sirds, tie acumirklī tajās apmetās uz dzīvošanu. Veiksmi jaunajās mājās, mazie! Tieši iekšā pienenē sēž kurkulis Anatolijs - mans mīļākais kurkulis.

Mēs arī izdomājām jaunu reliģiju (pieneņu reliģiju). Pienenēm, redziet, ir jūtas, lai ko jūs gribētu teikt, un es domāju (un Kristiāna man pilnīgi piekrīt) Ka ir pēdējais laiks saņemties, un sākt Pieneņu revolūciju! Mēs arī noziedojām dažas pienenes gaišākas nākotnes labad.
Manu timijpieneni Nogalināja Vikija. R.I,P. :(

Ziedošanas process.

Starpcitu, tagad mēs zinām, kāpēc Angry Birds cūciņām nav kāju - to mums gudri izstāstīja Vikija. Stāsts ir garš, bet doma saprotama - kājas cūciņai ieauga ķermenī pēc tam, kad to vilka ārā no asfalta, kur tā bija pavadījusi n-tos gadus kopš pieneņpūku kaujas.

Te mēs atpūšamies pie Mego.

Te mēs ar Kristiānu atpūšamies. Kristiānai radās domstarpības ar tārpu, jo tas uzskatīja, ka ir piedienīgi apvemt cilvēkus pirmajā randiņā.

Jauku dienu, un ticiet Pienenēm!