Debeskāpēji.
Viņi kāpa tikai uz augšu, domādami, ka tur būs tā balva, tā atmaksa, tā samaksa par visu grūto kāpienu un saskrambātajiem ceļgaliem, ka tur kāds viņiem to visu atdos, veselību un ticību sev. Viņi akli ticēja - jo augstāk, jo labāk, tāpēc viņiem nepietika pat ar augstākajiem pakalniem, viņi gribēja kāpt debesīs, līdz uzrāpās pašā pēdējajā zvaigznē, un no tās varēja redzēt visu visumu, un tas viņiem bija kā spļāviens sejā.
Viņi kāpa tikai uz augšu, domādami, ka tur būs tā balva, tā atmaksa, tā samaksa par visu grūto kāpienu un saskrambātajiem ceļgaliem, ka tur kāds viņiem to visu atdos, veselību un ticību sev. Viņi akli ticēja - jo augstāk, jo labāk, tāpēc viņiem nepietika pat ar augstākajiem pakalniem, viņi gribēja kāpt debesīs, līdz uzrāpās pašā pēdējajā zvaigznē, un no tās varēja redzēt visu visumu, un tas viņiem bija kā spļāviens sejā.
Jo izrādījās, ka visas labās lietas ir tur, lejā. Bet viņi kā vientuļi gājputni sēdēja uz pēdējās zvaigznes pēdējā stara un redzēja tikai to, ka augstāk vairs nav kur. Viņi sēdēja tik ilgi, līdz piekalta līdz zvaigznēm, un zvaigzne apvēlās pavisam apaļa no tiem, un noripinājās līdz apakšai. Tur bija tieši viss, kas nepieciešams, bet viņi jau bija pieauguši pie zvaigznes, un tā viņus pievīlusi. Un atkal cita zvaigzne bija pēdējā, līdz visums apgriezās otrādi, un apakša atkal bija augša, un augšējie līda līdz augšai atkal, atkal, atkal, bezjēdzīgi griezdamies un pieaugdami, un vildamies un saspiezdamies, un tā arī negūdami nekādu mācību.
Bet es apēdu apelsīna šķēli un apgūlos zālē, un apkārt zumēja mušas un bites, un gaiss bija salds un biezs kā medus karote, pakusis medus ieķepa man matos, un mani apzumēja bites. Un skudras kā apmaldījušās ložņāja man apkārt, prātodamas, kā mani apiet, bet es tikai miedzu acis saulē, un mēģinu saskatīt zvaigznes. Es nezinu, kā sauc to koku, bet zem tā noteikti ir jauka dzīvošana.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru