Istabas kakti šodien ir tumši un apvainojušies. Istabas vidū ir koncentrējusies gaisma, uz malām tā izplūst. Un tad vēl nedaudz tajās vietās, kur ir spoguļi - tur tā pavairojas, tomēr nespīd spožāk.

Ēnas, kas krīt no ittinvisa ir paplūdušas un malās pavisam un galīgi saplūst ar gaismu, neveidojot ittin nekādu robežu un dubultojoties pašas ar sevi.

Paklājs istabas vidū ir smags un omulīgs, ierāvies savā pasaulē un apmierināts tas riņķo pa savu audumu orbītu, vērodams, kā uz viņa klusi nolaižas putekļu kuģi un armijas. Auduma strēķeles plešas uz visām pusēm kā tēlojot sauli, vai varbūt ziedu, es neesmu viņām jautājusi. Tās ittin kā liek paklājam izplesties, jā, striķi un rokas un visādi izvirzījumi ir tas, kas liek izplesties un nepalikt vienam, centrētam un nokritušam, pašam savā svarā un nemainīgumā apnikušam.

Caur pusatvērto logu maigi un nejūtami plūst vējš, bet istabā aizvien ir tā pati suta, un tā nemazinās, nemazinās, nemazinās.


Plaksti neļūst smagi - drīzāk kāds tos grauž no iešpuses, kā cukura graudi, kuri cenšas šķīst, bet tiem nekas labs nesanāk.