Kripata.

Šodien es esmu Tukumā. Atkal. Finally.

Tikko oma noskatījās kaut kādu sviestainu krievu lubeni, labi, vispār jau bija diezgan jauki.

Šovakar veicām dienišķo rajona apgaitu ar Vikiju.

 Staigājām, un grimām nostaļģijā un atmiņās par visu, kas kurās vietās sadarīts. Re, kur mežonīgi kvalitatīva bilde ar vārnu uz siena kaudzes.
Metaforiski.

 Varētu teikt, ka mēs bijām pludmalē, lai gan, stipri samiedzot acis tieši tā arī likās.
Kā nu ne, manām kurpēm arī taču vajag vienu bildi, ko ievietot sociālajos un iepazīšanās portālos.

 ''Tās ir viņas, kuras tevi izmanto?''
''Jā, es viņas saostu pa gabalu'', atbildēja kurpes.

 Mana sejasizteiksme ir aptuveni ''estikkouzkāpuuzlego-mēģinutēlotstārķigalīginesanāk-kopievelnaesdaru?''
Bet vispār jau te es baigi smalki pozēju, un ja tu šeit saskati kaut ko tizlu-neglītu-prastu-garlaicīgu, tā ir tikai un vienīgi tavas gaumes izjūtas (trūkuma) vaina. Kā saka, par gaumi nestrīdas, par gaumi sit.

Mēs atklājām, ka ir bijis kāds laika sprīdis, kad Tukumu pārņēmušas zemestrīces, vai kaut kas cits sazin-kas. Iespējams kāds traks zemnieks ir mēģinājis uzart asfaltu, btw.

Nuja. Tagad iet kaut kāda baigā spiegu filma (kāpēc ar šādiem tizliem burtiem parakstīt ir vieglāk & doma rit raitāk? Neticami, negribēti, bet fakts.) 

Vakar mums bija baisa saruna ar mammu-un šodien viņa šo baismīgo sajūtu atgrieza atpakaļatkal, pasakot ''bet viņš jau ir pie tevis!''

paldies, mamm.

Mūžīgi pateicos.

Atceries uz trakonamu man atvest biezpiena sieriņus.

Bet tikai ne trešdienās.

Trešdienās ir skābeņu zupa.

Un jau atkal bija pienākusi diena, kad viņi mani apmētās ar pusvītušiem vizbulīšu pušķiem. Un atkal viņi man netrāpīs (nu labi, daži ziedi vai ūdens piles trāpīsies manu matu/kāju/ķermeņa ceļā, bet pa lielam tas neradīs man it nekādas problēmas)

Un atkal man netrāpīs, un ziedi smagi noplaukšķēs pret vēsajām, mitrajām flīzēm, un apbrūnēs, un iesūksies flīžu spraugās un sajauksies ar līmi un putekļiem.

Bet es tikai pavīpsnāju un paspēru ar kāju vienu netīru ziedu kunkuli un aizgāju tālāk, un mani soļi mitri un smagi balsojās tuneļa sienās, izbiedējot dažas vientuļas, brūnas žurkas, kuras bija devušās savās ikdienas gaitās, jā, tunelis smako pēc urīna un veciem vizbulīšu pušķiem.

Pie kā mēs palikām?

Ā, man garšo zefīri.

Ņemot vērā, ka mainīsies poli/asis un vispār zeme uz riņķi, mums tomēr ir pamatotas aizdomas, ka būs kaut kas līdzīgs pasaules galam. Ja ne pasaules - tad mūsu pašu. Tas tā.

Arlabunakti.

Surikāts.