Vakar mēs tā forši pastaigājām ar Astoņkāji.
Patiesībā mēs gājām uz klavierkoncertu, bet aizbraucām uz nepareizo sestā tramvaja galapunktu. Mēs esam ašas, ne? Nevarēdamas atrast ielu, mistiski aizgājām līdz Alfai (cik tad tur ko iet no 45.vsk līdz Alfai? Nieka kādi 2 kilometri)
Bet tagad ar ilustrācijām.
Te mēs piesēdām vienā vietā, kur bija daudz daudz daudz sūnu. Mēs izravējām vienu pleķīti un nosaucām to par skudru centru. Tur mēs atstājām milzīgu ''u'' burtu, lai brīnās un izsaka pieņēmumus par citplanētiešiem (jo to, kas ir ļoti liels, tak arī nepamana)
 |
| Šī ir pieneņu pielūgšanas vieta. |
 |
| Mana koku feja Frānsisa. |
 |
| Es un Frānsisa! |
 |
| Es stāstu, kā man uzbruka traka pienene. Baisi, ne? |
 |
| Te es esmu nindzja. |
 |
| Te mēs sabāzām degunā āboliņus un tēlojām, ka mums ir ūsas. Tad mēs paņēmām citus āboliņus, un iebāzām ausīs, lai pārbaudītu, kāda ir to skaņas izolācija (varbūt var sienas tapsēt) |
Te es atlaidos Ziedoņdārza krūmos un tēloju smalku dāmu.
Vot, tā.
Un tad pienenes ieauga man acīs.
Lai nu kā, pieneņu reliģija sāk izplatīties! Mums ir čupačupām jauni sekotāji!
Surikāts
Te es atlaidos Ziedoņdārza krūmos un tēloju smalku dāmu.
Vot, tā.
Un tad pienenes ieauga man acīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru