Šodien mēs vairākas reizes devāmies pastaigā pa Tukumu. Tiešām, vairākas reizes (un nevienā no tām nenonācām līdz mērķim) Bet šur tur mēs aizgājām, un, protams, kā vienmēr, mums ir arī bildes.
Bet par visu pēc kārtas.
Šī ir ļoti veca bilde un šajā bildē es baigi goros (nē, mana māsa vienkārši māk bildēt. Protams, es neizslēdzu iespēju, ka nobildējot mani ar pusgalvu, viņa apmierina kaut kādas slepkavnieciskas fantāzijas, kurās galvenā varone esmu es.)
Esmu sapratusi, ka garums ir ļoti relatīvs jēdziens. Es domāju - ''garš'' un ''īss''. Jo, piemēram, blakus īsam cilvēkam es izskatos pēc žirafes. Un - otrādi. Tā kā par vienu pašu mani nav ko spriest (tāpat, kā lidojot ar lidmašīnu ir grūti noteikt ātrumu, jo nav ne stabu, ne koku, nekā.)
Tātad, mēs nogājām gar Tukuma džungļiem, gar tādiem eksotiskiem kokiem (krūmiem?) Un nolēmām, ka mums NOTEIKTI pie viņiem ir jānobildējas ( ja nu ņem un nokalst? Kurš tad uzzinās, kādi smuki koki auguši Tukuma džungļos?)
Un, ja gadījumā pie mums ierastos citplanētieši ar nolūku sagraut mūsu zemeslodi, mēs varētu viņiem aizfaksēt dažas šāda veida burvīgas bildes, un varbūt viņi pārdomātu (kā tad. Tā nu ņems un pārdomās dažu banālu bildīšu dēl) Aizveries, realitāte.
Tas ir mans liktenīgais skatiens (Mammu, kuš)
Te Vikija pieķēra mani ēdot neveselīgus kukurūzas sūdiņus. (JĀ, JĀ, ZINU, JĀ, ES NOMIRŠU LĒNĀ UN MOKOŠĀ NĀVĒ)
Smukas mājas, ne?
Te mēs devāmies otrajā raundā uz mērķi (neatceros, kāds tas bija) Saule spīd, un man ir cita frizūra (un cits outfits, jo man palika karsti)
Te es ēdu zvaigznes (O, nevar būt. Jūs to noteikti nepamanījāt) (Brīžiem es domāju, vai es šo visu rakstu sev vai anonīmam lasītāju pulkam..?) Es sev nogriezu pieri jo man bija kaut kāda neglīta pinka, kas izbojāja visu skatu (kāpēc es to saku?)
Te es bolos.
Un tas ir mans ''dalabi'' skaties. Iepazīstieties, dalabi.
Šo bildi konfigurēja Vikija (atceries, 123figūriņasmainās?) Pie stacijas, jā, gudriniek.
Esmu greiza un šķība. Priecīga. Vispār tās bildes izskatās daudz priecīgākas, kā bija patiesībā (tad, protams, arī bija priecīgi, bet tas prieks nebija tik sastindzis)
Šeit es plīvojos un bildēju pati sevi. Vikija fonā rij neveselīgu pārtiku (I know, what you did there!)
Mani mati nav melni, lai gan tā tiešām izskatās (bet viņi būs T
UMŠI ROZĀĀĀĀ Es rakstu kā piecgadīgs skuķis, kurš uzzinājis, ka gumijaslācīšiem šodien ir atlaides. Bet man tik ļoti patīk tā krāsa. Tāpēc piedodiet manu nekompetenci, draugi. Un atcerieties, es šeit esmu tikai uz īsu brīdi (citējot Ziedoni vai Vācieti?)
Un te es iejutos cūkas ādā. Uz Vikijas balkona. Fonā Tukuma džungļi.
Tātad, ardievu.
Surikāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru