Ārā ir tik vasarīgs laiks, es ģībstu.

Varbūt būt officiāli vājprātīgam ir izdevīgāk, kā šķiet?

Es neko negribu nevienam paskaidrot un nezinu, vai pēc tā maz ir vajadzība. Kas gribēs saprast, sapratīs.
Kādēļ man būtu jāraud bērēs un jāsmejas cirkū? Asaras ne vienmēr rodas no sāpēm, un smiekli ne vienmēr rodas no prieka. Histēriskus smieklus esi dzirdējis?

Vai šis blogs ir mana saruna ar sevi, vai mana saruna ar anonīmu lasītāju pulku? Bezgalīgu.
Tas biedē, kad to iedomājas.

Oh jesus.

Aizmirstiet mani un atcerieties tāpat kā aizmirstat sapņus kad pamožaties, un atceraties no jauna, kad ieslīgstat miegā.

Saldu dusu.