Ik palaikam sagribās kaut ko pilnīgi baltu un nepatraipītu, pat mazliet vājprātīgi baltu, ja tā var teikt, nu, kurš gan mani sodīs. Es to varētu izdarīt kaut tūlīt, vispār, manas vēlmes un domas pēdējā laikā mijās un mainās ātrāk kā raķetes, un tur neko nevar darīt.
Es pat nezinu, vai varu būt pārliecināta par jebkuru savu lēmumu, jo es skaidri zinu, ka paies mazāk kā diena, stunda, minūte, kas zin, un manas domas būs apgriezušās par trīssimtsešdesmit grādiem.
Bet ārā nepaliek labāk, ir karsts.
Drīz nesīsim mazās māsas mazo riteni lejā, pagalmā, atā, atā. Mums nestrādā lifts, laikam nolēmis piestrādāt pie mūsu fiziskās formas. Nevermind.
Jā, jā, jā, tagad es to skaidri sapratu, kādas ir tās divas noteiktās manas daļas. Gan jau arī viņas dalās vairākās, simtunvienā sektorā, un tā tālāk, bet pa lielam ir divas lielas pasaules. Viena ir balta, tīra, vienkārša un viegla, kā spalva vai varbūt putuplasta gabals vai gaisīga doma, bet otra ir raiba, mudžoša, kā eksotisku čūsku midzenis, juceklīga un pretstatos pati ar sevi, jā. Un šīm abām pasaulēm nav citas iespējas, kā vien sadzīvot.
Un to labi var just, kad kura puse dominē.
Virsroku neņem neviena, ja nu vienīgi mirklī, kad tā ir, pastāv un nosaka manas rīcības un domas un lēmumus un spriedumus. Šobrīd ir tāds pamiers, klausos Alīnu Orlovu, viņa rada lielisku noskaņu, tieši tādu, kā vajag. Balets ir skaists. Varbūt iešu mācīties teātri, es domāju, skolas laikā, tāpatās.
Traki ir tad, kad cilvēki, kuru klātbūtnē tu nejūties labi, ir jāsatiek gandrīz katru dienu. Ne jau ģimene, tā ir cita suga.
Vēl ļaunāk ir tad, kad daži cilvēki mēģina vēl tevī saskatīt un atrast to, kas tevī vairs nav, ir aizmests un aizmirsts, un viņi negrib vai nespēj pieņemt, ka esmu cits cilvēks, un ka viņi vairs nav mani cilvēki.
Jā.
Grūti par kaut ko tik abstraktu kā draugs spriest, bet es beidzot sapratu, ko tas nozīmē.
Kas ir draugs.
Var jau runāt visus tos mēslus, ka draugs ir tas, kurš tevi pieņem par spīti visam, nu, skolotāji arī mani pieņem, varbūt, tas kā vienkāršs piemērs, bet viņi nav mani draugi.
Draugs jau ir tas, kurā tu saskati daļu sevis, atpazīsti kādu savu daļu, kaut ko pazīstamu.
Mežs, noslīcis circeņu dziesmā
Es pat nezinu, vai varu būt pārliecināta par jebkuru savu lēmumu, jo es skaidri zinu, ka paies mazāk kā diena, stunda, minūte, kas zin, un manas domas būs apgriezušās par trīssimtsešdesmit grādiem.
Bet ārā nepaliek labāk, ir karsts.
Drīz nesīsim mazās māsas mazo riteni lejā, pagalmā, atā, atā. Mums nestrādā lifts, laikam nolēmis piestrādāt pie mūsu fiziskās formas. Nevermind.
Jā, jā, jā, tagad es to skaidri sapratu, kādas ir tās divas noteiktās manas daļas. Gan jau arī viņas dalās vairākās, simtunvienā sektorā, un tā tālāk, bet pa lielam ir divas lielas pasaules. Viena ir balta, tīra, vienkārša un viegla, kā spalva vai varbūt putuplasta gabals vai gaisīga doma, bet otra ir raiba, mudžoša, kā eksotisku čūsku midzenis, juceklīga un pretstatos pati ar sevi, jā. Un šīm abām pasaulēm nav citas iespējas, kā vien sadzīvot.
Un to labi var just, kad kura puse dominē.
Virsroku neņem neviena, ja nu vienīgi mirklī, kad tā ir, pastāv un nosaka manas rīcības un domas un lēmumus un spriedumus. Šobrīd ir tāds pamiers, klausos Alīnu Orlovu, viņa rada lielisku noskaņu, tieši tādu, kā vajag. Balets ir skaists. Varbūt iešu mācīties teātri, es domāju, skolas laikā, tāpatās.
Vēl ļaunāk ir tad, kad daži cilvēki mēģina vēl tevī saskatīt un atrast to, kas tevī vairs nav, ir aizmests un aizmirsts, un viņi negrib vai nespēj pieņemt, ka esmu cits cilvēks, un ka viņi vairs nav mani cilvēki.
Jā.
Grūti par kaut ko tik abstraktu kā draugs spriest, bet es beidzot sapratu, ko tas nozīmē.
Kas ir draugs.
Var jau runāt visus tos mēslus, ka draugs ir tas, kurš tevi pieņem par spīti visam, nu, skolotāji arī mani pieņem, varbūt, tas kā vienkāršs piemērs, bet viņi nav mani draugi.
Draugs jau ir tas, kurā tu saskati daļu sevis, atpazīsti kādu savu daļu, kaut ko pazīstamu.
Mežs, noslīcis circeņu dziesmā
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru