Tā ittin kā aptver visas četras stihijas vienā. Strauja un kaislīga kā uguns, mainīga kā ūdens, gaistoša un pārsteidzoša, neizprotama kā gaiss un dzīslaina radītāja kā pati māte zeme, tā veido vienu, vissvarīgāko no stihijām. Ēteri.
Ikkatrs tavs solis, asins duna ausīs un putna spārnu vēziens ir instruments, daļa no orķestra, un, gribi to vai ne, tu nevari no tā atteikties, to boikotēt, to cenzēt vai aizliegt. Ar ieelpu vien tu sašūpo koku zarus, vai redzi? Stāstu par tauriņa kājas sitienu zin ik bērns, un kamdēļ gan izelpai nevarētu būt līdzīgs spēks?
Un kas gan ir orkāni, vētras, taifūni, cunami - postošā vēja, zemes, uguns un ūdens savienība? Mūzikas postošais vaigs, un tas ir viss. Dzīvība ir mūzika, skaņa, enerģija, visums, ai, nu nevar pastāstīt, nevar, tas jāsajūt un jāsadzird ar ik šūnu, ik receptoru, ik antenu, ik..nu, vienalga, ar ko. Tu esi tur iekšā, tu esi dziesma!
It visa rezultāts ir enerģija, ik visa rezultāts ir mūzika, dzīvība, dzīve dzīvīte! Un kas gan tu esi, viens piliens okeānā, nē, kas gan ir okeāns, viena glāze no miljarda, uz zvaigznes izsēta sēkla.
Un kad saule salūzt pār māju jumtiem un liesmaini zvīļojot tie viļņoties sāk, un tu smejies, ka tev, tev ir māja, tev ir iekrājums bankā un visādi citādi nieki, bet jūti, cik viegli to aizpūst var vējš?
Ar knipi, ar knipi kā burbuli pārsit, kā putekli aizmēž, un nav, un nav. Un manis vairs nav, tu saki, tev iekšā sērs vējš vien klejo caur atslēgu caurumiem caur atslēgu caurumiem caurumiem līdz sabrūc tu pats, un kur.
Un tepat vējā vien izsēsies, pa vēju vien klīstošs kā rēgs. Un tad nebūs tev tava vārda, tavas skaņas, tad gan tevis vairs nebūs. Tad tu aurosi vienā balsī ar vēju, bet nebūs vairs tavas balss.
Kas gan tas mazais punkts jūrā, re, debesīs tāds pats, tas jūrnieks laivā un albatross mēnesim ceļu rāda. Un abi ar vēju uz pleciem, ar vēju uz pleciem, divas sugas, viens vējš
Ikkatrs tavs solis, asins duna ausīs un putna spārnu vēziens ir instruments, daļa no orķestra, un, gribi to vai ne, tu nevari no tā atteikties, to boikotēt, to cenzēt vai aizliegt. Ar ieelpu vien tu sašūpo koku zarus, vai redzi? Stāstu par tauriņa kājas sitienu zin ik bērns, un kamdēļ gan izelpai nevarētu būt līdzīgs spēks?
Un kas gan ir orkāni, vētras, taifūni, cunami - postošā vēja, zemes, uguns un ūdens savienība? Mūzikas postošais vaigs, un tas ir viss. Dzīvība ir mūzika, skaņa, enerģija, visums, ai, nu nevar pastāstīt, nevar, tas jāsajūt un jāsadzird ar ik šūnu, ik receptoru, ik antenu, ik..nu, vienalga, ar ko. Tu esi tur iekšā, tu esi dziesma!
It visa rezultāts ir enerģija, ik visa rezultāts ir mūzika, dzīvība, dzīve dzīvīte! Un kas gan tu esi, viens piliens okeānā, nē, kas gan ir okeāns, viena glāze no miljarda, uz zvaigznes izsēta sēkla.
Un kad saule salūzt pār māju jumtiem un liesmaini zvīļojot tie viļņoties sāk, un tu smejies, ka tev, tev ir māja, tev ir iekrājums bankā un visādi citādi nieki, bet jūti, cik viegli to aizpūst var vējš?
Ar knipi, ar knipi kā burbuli pārsit, kā putekli aizmēž, un nav, un nav. Un manis vairs nav, tu saki, tev iekšā sērs vējš vien klejo caur atslēgu caurumiem caur atslēgu caurumiem caurumiem līdz sabrūc tu pats, un kur.
Un tepat vējā vien izsēsies, pa vēju vien klīstošs kā rēgs. Un tad nebūs tev tava vārda, tavas skaņas, tad gan tevis vairs nebūs. Tad tu aurosi vienā balsī ar vēju, bet nebūs vairs tavas balss.
Kas gan tas mazais punkts jūrā, re, debesīs tāds pats, tas jūrnieks laivā un albatross mēnesim ceļu rāda. Un abi ar vēju uz pleciem, ar vēju uz pleciem, divas sugas, viens vējš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru