Šķiet, galu galā esmu nonākusi pie brīža, kad pārkāpju pāri sev, vai kaut kā tamlīdzīgi, un rakstu.


Nē, es laikam tomēr vairs nelikšu, ziniet, visādus jocīgus nekam nederīgus dienas aprakstus, vismaz šajā mentālajā stāvoklī ne, vismaz ne šajā mentāli mainīgajā stāvoklī, kurš mani pavada pēdējos mēnešus.

Šīs nav pirmās atvadas un nav arī pēdējās.

Mani mazliet pārsteidz ilgais laika posms manā šeit-nebūšanā. Esmu paspējusi. Nezinu. Aizlaist līdz Slovēnijai un atpakaļ, iepazīties, sastrīdēties, nogalināt sapnī, pārēsties and so-on. Un, šķiet, man taps vēl-viena-fāze manā blogu skaitā. Nezinu, nezinu, kādēļ, bet šķiet, ka tā vajag, un kam gan vēl klausīt, ja ne sev. Un arī to tā reti sanāk darīt.

See you soon, folks!