It kā jau skaitās pavasaris, ja ne astronomiski, tad vismaz kalendāriski, bet laikam, šķiet, nospļauties uz to visu. Ārā laiks šaubīgs kā gripas potes, un gribi vai ne, nākas iztikt vien ar starpstikliem ķertu sauli. Žēl.
Bet no otras puses, ir tiiiik daudz skaistu lietu ko darīt, ka to tā īsti nemaz nepamana. Nu, to laiku. Turklāt gadās dažas tādas īpaši maldinošas dienas, kad, šķiet, mīnusos nu vairs jau nekādi, šis noteikti ir labākais brīdis, lai plānā mētelī dotos ar kājām uz Arkādijas parku un skriet, pftu, kaut kā sasalušam velties uz mājām, kad tilta vidū tevi pārsteidz melni padebeši un sals kož nost visu, kam vien tiek klāt.
un ko lai tagad?
Šis, protams, būs viens no tiem retajiem rakstiem, kuros ir arī ilustrācijas. Man, personīgi, bija ideja sākt paavisam jaunu blogu, ziniet, kādā citā saitē, bet tad es nolēmu, ka var jau vienkārši, as always, nomainīt dizainu un vilkt tālāk. Uz mēnesi vai pat diviem jau pietiks.
Ik gadu, neatkarīgi no sezonas un apkārtvaldošajiem apstākļiem, es daļu savas kabatasnaudas iztērēju pavasarim. Iecienītākās, un, protams, visbiežāk puķu veikalos sastopamās, ir hiacintes. Un šogad es domāju pēc to noziedēšanas savākt un sakaltēt sīpolus.
Protams, hiacinšu. Lai var dārzā stādīt. Vai tepat, dobītē.
Nesen Tukumā bijām uz Elitas Patmalnieces darbu izstādi. Mazmazītiņa izstāde, svārki un galdauts vienā personā, un šis lētais, plānā papīra plakāts vien par piecdesmit santīmiem. Ļoti feini iederās manas istabas interjerā - bildē gan, dēļ draņķīga apgaismojuma arī draņķīgi izskatās.
Un, man šķiet, beidzot ir pienācis klāt tas mirklis, kad istabas augi, atskaitot tos, kuri ir kaktusi vai arī vienu reizi uzziedošie, nemirst. Parasti gan mans vectēva talants kaut kur pačib un augi vai nu nopūst, vai pārkalst. Šis, mans draugs, ir pat sācis perēt tumšsarkanus pumpurus zem lapu vēdekļiem. Ik dienu apsmidzinu lapas ar svaigu ūdeni un mazliet aprunājos.
Galu galā, augiem un cilvēkiem pamatā vajag vien piecas lietas - zemi, ūdeni, uguni, gaisu un ēteri. Sauksim to par mīlestību.
Mans mīļais bērnības draugs lācis. Man gan bija arī lapsas un zaķi. Taisnību sakot - mammai bija. Mammas bērnības mantas. Un manas krūzes.
Kā jau sen atpakaļ klāstīju par saviem apgleznotajiem pakaramajiem. Šis gan nav tas skaistākais, bet uz otra ir uzkarināta kleita, kuru, nu, nekādi nedrīkst saburzīt. (Akrila krāsa, tāda draņķīga ir Tiger, pa 2.00 Ls.)
Manas bērnības mantu kastes nu kļuvušas par galda papildinājumu. Nu man atkal, kā vecos labos laikos ir divstāvīgais galds.
Mans nežēlīgi awesome pulkstenis, par kuru esmu sajūsmā. Gan jau kaut kur tādu var nopirkt, nezinu gan, kur tieši, jo tieši šo eksemplāru man atdāvināja radinieki.
Šī neeežēēlīgi kvalitatīvā bilde..nuja. Lauzti zari vienmēr izskatās feini, turklāt šīe jau diezgan straui ir sākuši attīstīt pirmos pumpurus to galos.
Velns, nezinu, kā lai apgriež bildes šajā datorā. Well, ittin kā ar vienu pulksteni nepietiktu, man ir vēlviens. Modinātājs no Tiger (3 ls) kura galvenā funkcija ir disfunkcionējoša. (Tātad nekāda modinātāja)
Praktisks jautājums - nekur nevaru atrast 123 Litija baterijas. Ļoti vajag!
Beidzot saņēmos un sāku attīstīt bilžu kalnus, kas izsēti pa visu radinieku un paziņu kompjūteriem. Galu galā, ja nu kas atkal nobrūk, un tā ir noticis ne reizi vien.
Tatarā - most awesome lieta šajā mēnesī noteikti ir homo ecos: recycled materiālu DIY kladītes. Nežēlīgi feina padarīšana, un pilnīgi atkrīt manas Ziemassvētku dāvanu problēmas (tagad tik jāsaņemas un jādodas uz Baltijas papīru, tepat, pie mājas, un jānopērk līmpapīrs). Well well well.
Prozit, Elīna.
