sestdiena, 2011. gada 26. februāris

Tagad arī Vācijā

Laikam Gļotainā svešinieka iespaidā manī radās domas par gliemežiem. Tieši par gliemežiem. Patiesībā tas nav īpaši svarīgi, jo nevienam jau nepatīk, ka skābeņu zupā peld vārīts gliemezis. [Bet tas ir eksotiski. It īpaši, ja tev ir trāpijies lielais dārza vīngliemezis. Ou]

Ko es tieši gribēju teikt? Es gribēju teikt ka biju patīkami pārsteigta kad atklāju ka manu ligzdu aplūkojuši jau septiņi vācieši. Un kā es saprotu, tas noticis pēdējo trīs/četru dienu laikā. Jo pirmstam bija nieka seši no ASV, turklāt viņi krājās jau no saita atvēršanas brīža. Hm? Es to skaidroju ar to, ka viņi saņēma kosmiskos viļņus, kurus raidīju es ar lietussargu pie Baronacentra. [Jums nav par to jāzina. Un vispār, jums ir pašiem savi lietussargi.] Tā nu vācieši [bet tikai tie septiņi izredzētie] saņēma kosmiskos viļņus un acumirklī meklēja kādu grabināmo ierīci ar mākslīgo intelektu. [Varbūt man ir pat savs satelīts? Ziedojums no gļotainajiem svešiniekiem? ] Un acumirklī uzklabināja manu wē wē wē. Viņi pēkšņi [kautkādu kosmisku draņķu iespaidā] prata lasīt Latviski, bet ņemiet vērā, tas bija tikai uz to brīdi, kad viņi lasīja manu saitu. [Un tā tam būs būt] Es ceru, ka mana satelīta rādiuss, vai kāviņu tur paplašināsies. Un varbūt kādu dienu es redzēšu, ka te iepēdojuši seši hotentoti un divpadsmit eksimosi? Hā.
Tad nu gan jūs redzēsiet. Bet nekas. Pagaidām ēdiet pankūkas ar aveņu ievārījumu un esiet laimīgi.
Saudzējiet sevi, un protams, nerunājat ar zaļiem svešiniekiem, kuriem izdalās gļotas. Bet ja nu gadījumā kādu satiekat, pajautājat, kādā krāsā ir mans satelīts un kā viņu sauc. Varbūt viņi varētu man pa kosmiskajiem turbo viļņiem atsūtīt viņa mini-mini?

Shizo Shurihrikāats.


Nav komentāru: