Šorīt man bija daudz savādu sapņu - dīvaini, bet nevienu neatceros. hm.
Ap deviņiem man kaut ko teica oma - ka vēlāk jāaizbrauc uz dārzu pēc burkāniem, dillēm, lokiem un zemenēm. Viņa taisīs frikadeļu zupu.
Tad opis sāka kaut ko runāt. Manas smadzenes ir iemācījušās saprast, kad viņš domā runāt kaut ko idiotisku, un atslēdzas. Tā nu es aizmigu, un pamodos 11.58. Laiku es zinu, jo mana māsa man pie auss bļāva
- Ir jau gandrīz divpadsmit, celies slinķe tāda. tu jau māki tikai gulēt un.. aj - un aizgāja uz tualeti dziedāt.
Tā nu es lēnām vēlos augšup. Svītrainais krekliņš, haki šorti (protams, veļa), apēdu baranku un tējkaroti filadelfijas sviesta..
Pēc neilga brīsniņa atnāca oma. Pabeidzu ēst, paķēru riteni (aj, cik bezrūpīgi izklausās) un minos uz dārzu. Maniem muskuļiem dikti patīk rītu (nu labi, dienu) sākt ar kaut ko fizisku. lai gan riteņošana ir diezgan pasīva (lasīt: sāpes ātri neizraisoša) nodarbe. Ja nu vienīgi kalns pirms dārza.
Pielasīju pilnu bļodu zemeņu (un nobrīnījos, kā tās pa vienu nakti varēja nokrāsoties), sarāvu kādu duci burkānu, tad dilles un loki, un minos atpakaļ. Man patīk, kāds ātrums ir braucot lejā no kalna - lai gan ceļš augšup pa to ir svīstams (oho, daudz jaunvārdu)
Oma gribēja mazgāt manas drēbes, tāpēc man nācās staigāt apkārt viņas ''kimono'' (laikam mākslīgā zīda) un tādai iet uz piemājas veikaliņu. Nepārtraukti jātur visas maliņas, jo šis ir dikti slidīgs.
Nopirku divas kastes kokteiļu saldējumu (ak jā, aizmirsu piebilst, ka mēs paēdām) šokolādes un plombīra. Visi sev taisīja ar zemenēm, es sablenderēju. mmmm.
Pēctam parstā zemeņu/saldējuma porcija. (Kā es nepalieku resna, tas ir brīnums. Man ir laba vielmaiņa, laikam)
Pēctam tradicionāli nobrīnījos, kāpēc neesmu zaļa (balta, izkāmējusi, strutaina, vemjoša, izkritušiem matiem, zobiem, lūztošiem/dalošiem nagiem) u.t.t. Šo tradīciju radījuši mani mīļotie vecvecāki. Es neko sliktu par viņiem nesaku, kā man mācīja '''dikti neagrsīvie gaļēdāji vienā no maniem ierakstiem. ''Vajag izteikties ar tādu pašu sapratni, kādu gaļēdāji izsakās/ izturās par tevi'' bet ko tad es daru?
Sataisījām pilnas somas (ar nelielu zemeņu trauciņu) un aidā - uz kustīgo, nedaudz smirdīgo, pasīvo (salīdzinājumā ar spāniju), veselīgo/slimo, miglaino, skaidro, politisko, tautisko - karoč, dažādo Rīgu.
Jā, tās gaisu ne ar ko nevar sajaukt. Sviedri, steiga, bezrūpība, smiekli, autobusi, elektrība, vējš, koki, asfalts... rodas tāda drošības sajūta. Reizēm man ir sajūta, ka uz mani skatās kā uz meiteni, kas otro reizi Rīgā. (un reizēm es tā skatos uz citiem)
Mammas vēl nebija mājās. izkrāmēju somas (MĀJAS!!) samīļoju Minku (MĀJASMĀJASMĀJAS!!) un sāku lasīt grāmatu/klausīties savu vodaphone (jājā, es zinu, ka nepareizi) radio.
Drīz atnāca mamma, parunājām (mana izmirusī zāle, kas atrodas uz palodzes otrā pusē dzīvoklim - kaut kas tur bija atdzīvojies šajā lietus periodā! maz, bet vismaz..)
Parunājām par to, ka gaļa rada agresiju (tas pierādās, jo katru reizi, kad tu uzraksti kaut ko gaļēdājam nepatīkamu (kā piemēram šo) viņš tev sāk brēkt virsū, ka tu esi agresīvs. ej nu saproti viņus (nē, visi viņi nav tādi))
Apēdām saldējumus konusiņos, mamma aizgāja uz veikalu pēc tualetes papīra. Tikmēr sāku kārtot tējas pa trauciņim - sarkanais, baltais āboliņš, divu veidu piparmētras, raudene, upeņu lapas, kumelītes. mmmmm
Tad uztaisīju mammai (kas jau bija atgriezusies) sarkanā āboliņa tēju, pati sev - kumelīšu - acīm, kompresēm. Mamma sāka rakstīt savā blogā, es sāku lasīt ''Lilit''. Un tagad es rakstu.
Izdzeršu tēju, uztaisīšu piecus tibetiešus, un likšos gulēt. Uz grīdas.
Surikāts
Mademoiselle de choc
Ap deviņiem man kaut ko teica oma - ka vēlāk jāaizbrauc uz dārzu pēc burkāniem, dillēm, lokiem un zemenēm. Viņa taisīs frikadeļu zupu.
Tad opis sāka kaut ko runāt. Manas smadzenes ir iemācījušās saprast, kad viņš domā runāt kaut ko idiotisku, un atslēdzas. Tā nu es aizmigu, un pamodos 11.58. Laiku es zinu, jo mana māsa man pie auss bļāva
- Ir jau gandrīz divpadsmit, celies slinķe tāda. tu jau māki tikai gulēt un.. aj - un aizgāja uz tualeti dziedāt.
Tā nu es lēnām vēlos augšup. Svītrainais krekliņš, haki šorti (protams, veļa), apēdu baranku un tējkaroti filadelfijas sviesta..
Pēc neilga brīsniņa atnāca oma. Pabeidzu ēst, paķēru riteni (aj, cik bezrūpīgi izklausās) un minos uz dārzu. Maniem muskuļiem dikti patīk rītu (nu labi, dienu) sākt ar kaut ko fizisku. lai gan riteņošana ir diezgan pasīva (lasīt: sāpes ātri neizraisoša) nodarbe. Ja nu vienīgi kalns pirms dārza.
Pielasīju pilnu bļodu zemeņu (un nobrīnījos, kā tās pa vienu nakti varēja nokrāsoties), sarāvu kādu duci burkānu, tad dilles un loki, un minos atpakaļ. Man patīk, kāds ātrums ir braucot lejā no kalna - lai gan ceļš augšup pa to ir svīstams (oho, daudz jaunvārdu)
Oma gribēja mazgāt manas drēbes, tāpēc man nācās staigāt apkārt viņas ''kimono'' (laikam mākslīgā zīda) un tādai iet uz piemājas veikaliņu. Nepārtraukti jātur visas maliņas, jo šis ir dikti slidīgs.
Nopirku divas kastes kokteiļu saldējumu (ak jā, aizmirsu piebilst, ka mēs paēdām) šokolādes un plombīra. Visi sev taisīja ar zemenēm, es sablenderēju. mmmm.
Pēctam parstā zemeņu/saldējuma porcija. (Kā es nepalieku resna, tas ir brīnums. Man ir laba vielmaiņa, laikam)
Pēctam tradicionāli nobrīnījos, kāpēc neesmu zaļa (balta, izkāmējusi, strutaina, vemjoša, izkritušiem matiem, zobiem, lūztošiem/dalošiem nagiem) u.t.t. Šo tradīciju radījuši mani mīļotie vecvecāki. Es neko sliktu par viņiem nesaku, kā man mācīja '''dikti neagrsīvie gaļēdāji vienā no maniem ierakstiem. ''Vajag izteikties ar tādu pašu sapratni, kādu gaļēdāji izsakās/ izturās par tevi'' bet ko tad es daru?
Sataisījām pilnas somas (ar nelielu zemeņu trauciņu) un aidā - uz kustīgo, nedaudz smirdīgo, pasīvo (salīdzinājumā ar spāniju), veselīgo/slimo, miglaino, skaidro, politisko, tautisko - karoč, dažādo Rīgu.
Jā, tās gaisu ne ar ko nevar sajaukt. Sviedri, steiga, bezrūpība, smiekli, autobusi, elektrība, vējš, koki, asfalts... rodas tāda drošības sajūta. Reizēm man ir sajūta, ka uz mani skatās kā uz meiteni, kas otro reizi Rīgā. (un reizēm es tā skatos uz citiem)
Mammas vēl nebija mājās. izkrāmēju somas (MĀJAS!!) samīļoju Minku (MĀJASMĀJASMĀJAS!!) un sāku lasīt grāmatu/klausīties savu vodaphone (jājā, es zinu, ka nepareizi) radio.
Drīz atnāca mamma, parunājām (mana izmirusī zāle, kas atrodas uz palodzes otrā pusē dzīvoklim - kaut kas tur bija atdzīvojies šajā lietus periodā! maz, bet vismaz..)
Parunājām par to, ka gaļa rada agresiju (tas pierādās, jo katru reizi, kad tu uzraksti kaut ko gaļēdājam nepatīkamu (kā piemēram šo) viņš tev sāk brēkt virsū, ka tu esi agresīvs. ej nu saproti viņus (nē, visi viņi nav tādi))
Apēdām saldējumus konusiņos, mamma aizgāja uz veikalu pēc tualetes papīra. Tikmēr sāku kārtot tējas pa trauciņim - sarkanais, baltais āboliņš, divu veidu piparmētras, raudene, upeņu lapas, kumelītes. mmmmm
Tad uztaisīju mammai (kas jau bija atgriezusies) sarkanā āboliņa tēju, pati sev - kumelīšu - acīm, kompresēm. Mamma sāka rakstīt savā blogā, es sāku lasīt ''Lilit''. Un tagad es rakstu.
Izdzeršu tēju, uztaisīšu piecus tibetiešus, un likšos gulēt. Uz grīdas.
Surikāts
Mademoiselle de choc
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru