ŠEIT
( lai lasītu tālāk, spied ''tālāk ir vēl labāk'')
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Īsti nezināju, kas man jādara - jāatver, jāpagaida, vai jāsauc iekšā. Kā nekā - dīvains sapnis, dīvaina māja, dīvaini cilvēki..
- Iekšā! - es iebļāvos. Dzirdēju, kā kāds aiz durvīm ievelk elpu. Tad durvis ar klusu klikšķi un gandrīz nemanāmu (bet pamanāmu) čīkstoņu atvērās. Tur stāvēja kāda meitene rudiem matiem.
- Čau! - es pasmaidīju. Tad es sapratu, ka viņa laikam nezin, ko nozīmē - čau. Nu jā. Nav jau brīnums. Te viss ir tik vecs!
Meitene pacēla uzaci. Es nopūtos, un piecēlos
-Au! - papēži tomēr nebija tik zemi, kā man licies. Ceru, ka neesmu izmežģījusi kāju. Pavēros uz durvju pusi - meitene pacietīgi stāvēja.
- Sveika. - kad biju piecēlusies, klusā, bet dzidrā balsī ieteicās meitene.
- Hmm -
- Mani sauc mis elizabete, bet labāk sauc mani uzvārdā - par mis štafu. -
Kas, te ir kaut kāda anglija? Visiem bija akcents. Es nezinu, kā misis Mārgetai. Viņa vēl nav man veltījusi savu balsi.
- Labi, mis štafa - jutos, kā šausmīgi stulbā teātra iestudējumā - sākumskolā. Senie angļi runā angliski. - Kas tu..tas ir, jūs est? - tai meitenei bija labi ja divpadsmit gadu! Un man viņa jāuzrunā uz - jūs - . Skaisti.
- Mis Šiforda, vai tad tu mani nepazīsti? Es taču esmu tava draudzene -
Ceru, ka meitene nepamanīja manu apjukumu.
- Zini, es braucot uz šejieni nedaudz atdaudzīju galvu, tagad tā..švaki ar domāšanu -
- Kas tas ir - švaki? -
Nopūtos. Es nu gan esmu neiecietīga! - vārgi - paskaidroju
-Ā. paklau, tu pēc stundas ceturkšņa gaidi mani pie mūsu ābeles. Man tagad jāiet pie Mis Mārgetas, es apsolīju viņai pastāstīt, kā iet manai mātei Londonā. Sveika! -
Kas, pie velna, ir ''mūsu ābele''?
**
Pēc aptuveni pusstundas manā istabā iebrāzās Elizabete - es gribēju teikt, Mis Štafa.
- Es tevi gaidīju! Kur tu biji? -
- Tepat - nesaprotu, par ko viņa tā uztraucas.
- Hm. - viņa aizdomīgi novilka -ar tevi kaut kas nav kārtībā -
- Nē, ar tevi! -
Elizabete sarauca uzacis
-Kas ar mani? -
- Kāpēc tu man teici savu vārdu un uzvārdu, ja jau es tevi, laikam, pazīstu? -
Meitene nopūtās. - Tu taču zini, ko Sers Rodnijs domā par mūsu draudzību. Kad es pie tevis nācu, viņš tieši gāja garām. Un es pagājušo reizi, kad viņš mūs pamanīja kopā, teicu, ka nesu tev vēstuli no Mis Kraulas. Tāpēc man bija jāizliekas, ka es tev atgādinu, kā mani sauc. Saproti? -
Es pamāju. - Piedod.. -
- Tu man varētu pateikt, kas notici ar tevi! Tu uzvedies tā, it kā būtu atceļojusi no mēness. -
- Varbūt tā arī ir - es novilku
- Ha -
- Cik ir pulkstens?- es pēkšņi iejautājos.
Štafa aizvēra acis, un sāka ar pirkstiem masēt deniņus.
- Ēe..Elizabet? - es nedroši čukstēju. - Ko es tādu pateicu? -
Viņa izpūta gaisu.
- Tu atkal uzvedies nenormāli. Es nezinu. Nevienu neinteresē, cik ir pulkstens, kas par gadu, kas par datumu, cik tev ir gadu, kad tu esi dzimis..saprati? -
- Un? - nesapratu. - Ā. nu jā. Protams. Bet kāpēc? -
- Es nezinu. Tas vienkārši nav svarīgi. - viņa iesmējās. - Un ja kas.. tu esi bagāta. Tev vispār vajadzētu būt nospļauties par to visu. Un neuzdod man tik daudz jautājumu. - O, kaut kas jauns! Es esmu ne tikai sajukusi prātā, bet arī bagāta!
- Pasaki vismaz, kāds ārā ir gadalaiks un kas par gadu -
- Kāda starpība? Aizej pie Dieva, un paprasi. -
Man šķiet, es murgoju.
No lejas stāva atskanēja zvaniņš.
- Jāiet ēst -
- Tev arī? -
Viņa klusējot atvēra durvis, un mēs noskrējām lejā pa platajām kāpnēm. Kad es pamodīšos?
Lieliski.
Burvīgi.
Te ēdieda pietiek pusei āfrikas.
( lai lasītu tālāk, spied ''tālāk ir vēl labāk'')
Pie durvīm atskanēja kluss klauvējiens. Īsti nezināju, kas man jādara - jāatver, jāpagaida, vai jāsauc iekšā. Kā nekā - dīvains sapnis, dīvaina māja, dīvaini cilvēki..
- Iekšā! - es iebļāvos. Dzirdēju, kā kāds aiz durvīm ievelk elpu. Tad durvis ar klusu klikšķi un gandrīz nemanāmu (bet pamanāmu) čīkstoņu atvērās. Tur stāvēja kāda meitene rudiem matiem.
- Čau! - es pasmaidīju. Tad es sapratu, ka viņa laikam nezin, ko nozīmē - čau. Nu jā. Nav jau brīnums. Te viss ir tik vecs!
Meitene pacēla uzaci. Es nopūtos, un piecēlos
-Au! - papēži tomēr nebija tik zemi, kā man licies. Ceru, ka neesmu izmežģījusi kāju. Pavēros uz durvju pusi - meitene pacietīgi stāvēja.
- Sveika. - kad biju piecēlusies, klusā, bet dzidrā balsī ieteicās meitene.
- Hmm -
- Mani sauc mis elizabete, bet labāk sauc mani uzvārdā - par mis štafu. -
Kas, te ir kaut kāda anglija? Visiem bija akcents. Es nezinu, kā misis Mārgetai. Viņa vēl nav man veltījusi savu balsi.
- Labi, mis štafa - jutos, kā šausmīgi stulbā teātra iestudējumā - sākumskolā. Senie angļi runā angliski. - Kas tu..tas ir, jūs est? - tai meitenei bija labi ja divpadsmit gadu! Un man viņa jāuzrunā uz - jūs - . Skaisti.
- Mis Šiforda, vai tad tu mani nepazīsti? Es taču esmu tava draudzene -
Ceru, ka meitene nepamanīja manu apjukumu.
- Zini, es braucot uz šejieni nedaudz atdaudzīju galvu, tagad tā..švaki ar domāšanu -
- Kas tas ir - švaki? -
Nopūtos. Es nu gan esmu neiecietīga! - vārgi - paskaidroju
-Ā. paklau, tu pēc stundas ceturkšņa gaidi mani pie mūsu ābeles. Man tagad jāiet pie Mis Mārgetas, es apsolīju viņai pastāstīt, kā iet manai mātei Londonā. Sveika! -
Kas, pie velna, ir ''mūsu ābele''?
**
Pēc aptuveni pusstundas manā istabā iebrāzās Elizabete - es gribēju teikt, Mis Štafa.
- Es tevi gaidīju! Kur tu biji? -
- Tepat - nesaprotu, par ko viņa tā uztraucas.
- Hm. - viņa aizdomīgi novilka -ar tevi kaut kas nav kārtībā -
- Nē, ar tevi! -
Elizabete sarauca uzacis
-Kas ar mani? -
- Kāpēc tu man teici savu vārdu un uzvārdu, ja jau es tevi, laikam, pazīstu? -
Meitene nopūtās. - Tu taču zini, ko Sers Rodnijs domā par mūsu draudzību. Kad es pie tevis nācu, viņš tieši gāja garām. Un es pagājušo reizi, kad viņš mūs pamanīja kopā, teicu, ka nesu tev vēstuli no Mis Kraulas. Tāpēc man bija jāizliekas, ka es tev atgādinu, kā mani sauc. Saproti? -
Es pamāju. - Piedod.. -
- Tu man varētu pateikt, kas notici ar tevi! Tu uzvedies tā, it kā būtu atceļojusi no mēness. -
- Varbūt tā arī ir - es novilku
- Ha -
- Cik ir pulkstens?- es pēkšņi iejautājos.
Štafa aizvēra acis, un sāka ar pirkstiem masēt deniņus.
- Ēe..Elizabet? - es nedroši čukstēju. - Ko es tādu pateicu? -
Viņa izpūta gaisu.
- Tu atkal uzvedies nenormāli. Es nezinu. Nevienu neinteresē, cik ir pulkstens, kas par gadu, kas par datumu, cik tev ir gadu, kad tu esi dzimis..saprati? -
- Un? - nesapratu. - Ā. nu jā. Protams. Bet kāpēc? -
- Es nezinu. Tas vienkārši nav svarīgi. - viņa iesmējās. - Un ja kas.. tu esi bagāta. Tev vispār vajadzētu būt nospļauties par to visu. Un neuzdod man tik daudz jautājumu. - O, kaut kas jauns! Es esmu ne tikai sajukusi prātā, bet arī bagāta!
- Pasaki vismaz, kāds ārā ir gadalaiks un kas par gadu -
- Kāda starpība? Aizej pie Dieva, un paprasi. -
Man šķiet, es murgoju.
No lejas stāva atskanēja zvaniņš.
- Jāiet ēst -
- Tev arī? -
Viņa klusējot atvēra durvis, un mēs noskrējām lejā pa platajām kāpnēm. Kad es pamodīšos?
Lieliski.
Burvīgi.
Te ēdieda pietiek pusei āfrikas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru