Visas vēsturiskās nesakritības un kļūdas, lūdzu, uztvert brīvi!
Pirmā daļa - TE. (labots)
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Ceturtā daļa - ŠEIT.
Telpa, kurā iegājām, bija milzīga. Tik milzīgu telpu es savu mūžu nebiju redzējusi. Griesti bija - minimums - kādus sešus metrus augsti. Tie visi bija ar ornamentiem - izgrebtiem, tāpat kā tajā telpā, kur atrados šī sapņa - es cerēju, ka tas tomēr ir sapnis - sākumā. Uz sienām bija tapetes - visas ar sīksīkiem ziedu rakstiem, tik smalkiem kā mežģīne. Baroks? Nezinu, nav jau brīnums, ka man vēsturē uz liecības bija piecinieks.
Elizabete mani vieglītēm iebukņīja
- Ko tu stāvi, kā nupat piedzimusi? Nudien, kas tev ar galvu? Nudien, kā samainīta. -
Es nopūtos. š-i-s-i-r-s-a-p-n-i-s. Man prātā rinķoja tikai viena doma.
Bet tad es attapos - Ja jau šis ir sapnis, tad kāda starpība, kā es uzvedos? Kas mani tiesās, kad pamodīšos, lai nekad te neatgriestos?
Es pablenzu uz Elzabeti, un parādīju viņai mēli. Viņa strauji ievilka elpu. Es apcirtos otrādāk.
- Marija, kas tās par manierēm? Tava māte mūs nebrīdināja, ka es tik neaudzināta! - Lauzītā Latviešu valodā mani rāja Sers Rodnijs. Skaisti.
- Aha, mana māte, mana māte - to tik vien dzirdu. Turklāt es neko nepieklājīgu neesmu darījusi! - Es stīvējos pretim. Neļaušu sevi iebiedēt kaut kādam stilizēta sapņu tēlam no nezinkura gadsimta.
- Tu parādīji Mis Štafai mēli - tas tavuprāt ir ļoti pieklājīgi topošai dāmai no labas ģimenes? -
Es nolēmu, ka neatbildēšu. Labi, labi. Es varu arī paklusēt, ja vajag!
Straujā solī devos pie galda, kas atradās milzīgās istabas vidū. Tas bija gigantisks. Koka. Ar baltu palagu tam pāri. Izšūtu baltu palagu. Tik pat labi to varētu saukt arī par galdautu, bet... vai nav vienalga?
Un tad es apmulsu. Vai man būtu jāsēžās, vai jāgaida, līdz Jozefs - vai kāds cits atvilks man krēslu kā ārzemju filmās? Un kur man būtu jāsēž? Galda galā, vidū, vai blakus Mis Mārgetai, kas tagad mugurā bija uzvilkusi Lampas abražūru?
Dzirdēju, kā man blakus tiek atvilkts krēsls.
- Paldies, Jozef! - Es pasmaidīju. Diez kādēļ viņš ir tik nerunīgs?
Mis. Mārgeta uz mani salti paskatījās. Pie velna, ko es atkal izdarīju greizi? Te tiešām var sajukt prātā. Galvenais atcerēties šito sapni, lai varu izstāstīt Dinai. Viņai vienmēr ir galīgi traki sapņi. Es varu saderēt, ka šis pārsitīs visus, kas viņai jelkad bijuši!
Tā domādama, nebiju pamanījusi, ka visi uz mani skatās. Mazliet nosarku, un pievērsos Elizabetei - viņa sēdēja man blakus.
- Elizabet, vai var sākt ēst? -
Ak, es te vienkārši neiederos. Mans čuksts bija noskanējis pa visu zāli, un tagad dobji atbalsojās tās sienās. Atbalsis bija daudz skaļākas par pašu čukstu.
- Pagaidi, Marija. Sākumā mēs noskaitīsim lūgšanu - Maigā balsī biedējošo klusumu pārtrauca kāda apaļīga sieviete sarkan-zilā apmetnī. Es vainīgi pasmaidīju.
Es taču nezinu lūgšanu! Ak, vai. Nu man ir beigas.
Es vienkārši kaut ko bubināju zem deguna. Ik pa laikam Sers Rodnijs, Elizabete, vai Mis Mārgeta tā savādi paskatījās uz mani, taču neviens neko neteica. Paldies dievam, ka tā. Viņi noteikti nosūtīs e-pastu manai mātei, lai kas viņa arī nebūtu.
Diez, vai te eksistē trako mājas? Varbūt mani vienkārši giljotinēs vai nošaus ar lielgabalu? Kādas iznīcināšanas metodes pielieto šajā vietā?
Pusdienas bija grandiozas. Uz galda stāvēja čupām ēdiens - varētu pat teikt, ka tonnām, pat nepārspīlējot. Es nesaprotu, kāpēc viņi tik daudz gatavo, jo mēs apēdām tikai pusi - apmēram. Laikam pārējo apēd vergi. Vai kalpoņi. Zemnieki?
Ēšanas laikā manu pabūšanu septītajās debesīs vairākas reizes pārtrauca kāds no pie galda sēdošajiem - vai nu, lai aizrādītu, ka nav labi ēst ar rokām, vai arī, ka nav labi čāpstināt, un ēst tik lieliem kumosiem. Viņi joko? Kad ir tik daudz ēdamā, par manierēm nevar būt ne runas.
Pēc pusdienām es piecēlos, pateicu paldies, un gribēju jau doties prom, kad mani apturēja Sers Rodnijs, un - šoreiz tiešām traks no dusmām - uzbļāva, lai es sēžu, un pagaidu, kamēr piecelsies Mis. Mārgeta.
- Kāpēc man jāgaida, kamēr viņa piecelsies, ja es jau esmu paēdusi? -
Man palika bail, Ka viņš varētu pārsprāgt. Vai nosmakt. Viņš sāka palikt nedaudz zilgans.
- TU. SĒDĒSI. KAMĒR. VISI. BŪS PAĒDUŠI -
Un pēc nelielas pauzes:
- Un lai tev būtu kā mācība - Nākamreiz tu ēdīsi kopā ar kalpiem! -
Tas bija sods, vai?
Turklāt es aizvien nesaprotu, kas šī ir par valsti. Viņi visi runā man saprotamā valodā, un tajā pašā laikā es zinu - pat ar savām vājajām zināšanām vēsturē - ka Luija XIV laikā noteikti nevarēja Latvijā atrasties šitāda villa - Jo Latvija neeksistēja. Ja nu vienīgi kā teritorija.
Un manuprāt, Latviešu valoda arīdzan. Neeksistēja.
Labi. Es to izturēšu. Garš sapnis, tas gan.
Pirmā daļa - TE. (labots)
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Ceturtā daļa - ŠEIT.
Telpa, kurā iegājām, bija milzīga. Tik milzīgu telpu es savu mūžu nebiju redzējusi. Griesti bija - minimums - kādus sešus metrus augsti. Tie visi bija ar ornamentiem - izgrebtiem, tāpat kā tajā telpā, kur atrados šī sapņa - es cerēju, ka tas tomēr ir sapnis - sākumā. Uz sienām bija tapetes - visas ar sīksīkiem ziedu rakstiem, tik smalkiem kā mežģīne. Baroks? Nezinu, nav jau brīnums, ka man vēsturē uz liecības bija piecinieks.
Elizabete mani vieglītēm iebukņīja
- Ko tu stāvi, kā nupat piedzimusi? Nudien, kas tev ar galvu? Nudien, kā samainīta. -
Es nopūtos. š-i-s-i-r-s-a-p-n-i-s. Man prātā rinķoja tikai viena doma.
Bet tad es attapos - Ja jau šis ir sapnis, tad kāda starpība, kā es uzvedos? Kas mani tiesās, kad pamodīšos, lai nekad te neatgriestos?
Es pablenzu uz Elzabeti, un parādīju viņai mēli. Viņa strauji ievilka elpu. Es apcirtos otrādāk.
- Marija, kas tās par manierēm? Tava māte mūs nebrīdināja, ka es tik neaudzināta! - Lauzītā Latviešu valodā mani rāja Sers Rodnijs. Skaisti.
- Aha, mana māte, mana māte - to tik vien dzirdu. Turklāt es neko nepieklājīgu neesmu darījusi! - Es stīvējos pretim. Neļaušu sevi iebiedēt kaut kādam stilizēta sapņu tēlam no nezinkura gadsimta.
- Tu parādīji Mis Štafai mēli - tas tavuprāt ir ļoti pieklājīgi topošai dāmai no labas ģimenes? -
Es nolēmu, ka neatbildēšu. Labi, labi. Es varu arī paklusēt, ja vajag!
Straujā solī devos pie galda, kas atradās milzīgās istabas vidū. Tas bija gigantisks. Koka. Ar baltu palagu tam pāri. Izšūtu baltu palagu. Tik pat labi to varētu saukt arī par galdautu, bet... vai nav vienalga?
Un tad es apmulsu. Vai man būtu jāsēžās, vai jāgaida, līdz Jozefs - vai kāds cits atvilks man krēslu kā ārzemju filmās? Un kur man būtu jāsēž? Galda galā, vidū, vai blakus Mis Mārgetai, kas tagad mugurā bija uzvilkusi Lampas abražūru?
Dzirdēju, kā man blakus tiek atvilkts krēsls.
- Paldies, Jozef! - Es pasmaidīju. Diez kādēļ viņš ir tik nerunīgs?
Mis. Mārgeta uz mani salti paskatījās. Pie velna, ko es atkal izdarīju greizi? Te tiešām var sajukt prātā. Galvenais atcerēties šito sapni, lai varu izstāstīt Dinai. Viņai vienmēr ir galīgi traki sapņi. Es varu saderēt, ka šis pārsitīs visus, kas viņai jelkad bijuši!
Tā domādama, nebiju pamanījusi, ka visi uz mani skatās. Mazliet nosarku, un pievērsos Elizabetei - viņa sēdēja man blakus.
- Elizabet, vai var sākt ēst? -
Ak, es te vienkārši neiederos. Mans čuksts bija noskanējis pa visu zāli, un tagad dobji atbalsojās tās sienās. Atbalsis bija daudz skaļākas par pašu čukstu.
- Pagaidi, Marija. Sākumā mēs noskaitīsim lūgšanu - Maigā balsī biedējošo klusumu pārtrauca kāda apaļīga sieviete sarkan-zilā apmetnī. Es vainīgi pasmaidīju.
Es taču nezinu lūgšanu! Ak, vai. Nu man ir beigas.
Es vienkārši kaut ko bubināju zem deguna. Ik pa laikam Sers Rodnijs, Elizabete, vai Mis Mārgeta tā savādi paskatījās uz mani, taču neviens neko neteica. Paldies dievam, ka tā. Viņi noteikti nosūtīs e-pastu manai mātei, lai kas viņa arī nebūtu.
Diez, vai te eksistē trako mājas? Varbūt mani vienkārši giljotinēs vai nošaus ar lielgabalu? Kādas iznīcināšanas metodes pielieto šajā vietā?
Pusdienas bija grandiozas. Uz galda stāvēja čupām ēdiens - varētu pat teikt, ka tonnām, pat nepārspīlējot. Es nesaprotu, kāpēc viņi tik daudz gatavo, jo mēs apēdām tikai pusi - apmēram. Laikam pārējo apēd vergi. Vai kalpoņi. Zemnieki?
Ēšanas laikā manu pabūšanu septītajās debesīs vairākas reizes pārtrauca kāds no pie galda sēdošajiem - vai nu, lai aizrādītu, ka nav labi ēst ar rokām, vai arī, ka nav labi čāpstināt, un ēst tik lieliem kumosiem. Viņi joko? Kad ir tik daudz ēdamā, par manierēm nevar būt ne runas.
Pēc pusdienām es piecēlos, pateicu paldies, un gribēju jau doties prom, kad mani apturēja Sers Rodnijs, un - šoreiz tiešām traks no dusmām - uzbļāva, lai es sēžu, un pagaidu, kamēr piecelsies Mis. Mārgeta.
- Kāpēc man jāgaida, kamēr viņa piecelsies, ja es jau esmu paēdusi? -
Man palika bail, Ka viņš varētu pārsprāgt. Vai nosmakt. Viņš sāka palikt nedaudz zilgans.
- TU. SĒDĒSI. KAMĒR. VISI. BŪS PAĒDUŠI -
Un pēc nelielas pauzes:
- Un lai tev būtu kā mācība - Nākamreiz tu ēdīsi kopā ar kalpiem! -
Tas bija sods, vai?
Turklāt es aizvien nesaprotu, kas šī ir par valsti. Viņi visi runā man saprotamā valodā, un tajā pašā laikā es zinu - pat ar savām vājajām zināšanām vēsturē - ka Luija XIV laikā noteikti nevarēja Latvijā atrasties šitāda villa - Jo Latvija neeksistēja. Ja nu vienīgi kā teritorija.
Un manuprāt, Latviešu valoda arīdzan. Neeksistēja.
Labi. Es to izturēšu. Garš sapnis, tas gan.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru