Vecs vīrs, apmēram 90 gadus vecs, sēdēja sastindzis uz parka soliņa. Viņš nekustējās, tikai sēdēja noliecis galvu un skatījās uz savām rokām. Kad apsēdos viņam blakus, viņs pat nepamanīja manu klātbūtni, bet jo ilgāk es sēdēju, jo vairāk nevarēju saprast, vai ar viņu viss ir kārtībā.
Beidzot, negribot viņu traucēt, bet tomēr gribot noskaidrot vai viņam viss kārtībā, es pajautāju, vai viņam viss kārtībā. Viņš pacēla savu galvu, paskatījās uz mani un pasmaidīja.
„Jā, viss kārtībā, paldies, ka pajautājāt!” viņš atbildēja
„Es nevēlējos Jūs traucēt, kungs, bet jūs šeit sēdējāt un lūkojāties uz savām rokām un es tikai gribēju pārliecināties, ka viss ir kārtībā.” es paskaidroju
„Vai esiet kādreiz palūkojies uz savām rokām?” viņš jautāja, „Es domāju, tā kārtīgi palūkojies uz savām rokām?”
Es paskatījos uz savām rokām. Es pagriezu tās otrādi, pagrozīju uz vienu, otru pusi. „Nē, laikam nekad tā neesmu palūkojusies uz tām.” Mēģināju saprast kāpēc viņš uzdeva šo jautājumu.
„Es nevēlējos Jūs traucēt, kungs, bet jūs šeit sēdējāt un lūkojāties uz savām rokām un es tikai gribēju pārliecināties, ka viss ir kārtībā.” es paskaidroju
„Vai esiet kādreiz palūkojies uz savām rokām?” viņš jautāja, „Es domāju, tā kārtīgi palūkojies uz savām rokām?”
Es paskatījos uz savām rokām. Es pagriezu tās otrādi, pagrozīju uz vienu, otru pusi. „Nē, laikam nekad tā neesmu palūkojusies uz tām.” Mēģināju saprast kāpēc viņš uzdeva šo jautājumu.
Tad viņš pasmaidīja un pastāstīja šo:
Apstājies un padomā uz mirkli par rokām, kas Tev ir, kā tās ir kalpojušas Tev visus šos gadus. Šīs rokas, kaut gan krunkainas, vājas, ir bijušas instruments, ko esmu lietojis visu savu dzīvi, lai satvertu un izdzīvotu to. Tās man palīdzēju, kad sāku rāpot, lai varētu pakustēties uz priekšu. Tās mani pabaro un uzģērbj man mugurā apģērbu. Bērnībā mana māmiņa mani iemācīja tās salikt lūgšanā. Tās sēja manas kurpes. Tās slaucīja manu bērnu un manas asaras grūtos brīžos. Tās turēja manu ieroci un slaucīja manas asaras, kad man bija jābūt karā. Tās ir bijušas netīras, saskrāpētas un nobrāztas, uztūkušas un satriektas. Tās bija neveiklas, kad pirmo reizi rokās turēju savu pirmdzimto dēliņu. Rotātas ar gredzenu, tās man atgādina, ka esmu apprecējis kādu ļoti īpašu cilvēku. Tās rakstīja vēstules un mājām un drebēja šokā, kad apbedīju savus vecākus un drebēja aiz prieku, kad vedu savu meitu pa baznīcas eju pie altāra. Tās ir turējušas bērnu, mierinājušas kaimiņu un kratījušās dusmās, kad kaut ko nesapratu. Tās ir aizklājušas manu seju, kārtojušas manus matus, mazgājušas un tīrījušas manu ķermeni. Tās ir bijušas lipīgas un slapjas, bijušas salauztas. Šīs rokas ir zīme, kur es esmu bijis un dzīves negludumu atspoguļojums. Bet vissvarīgākais – šīs rokas būs tās, kuras Dievs satvers, kad Viņš vedīs mani Mājās. Un Viņam nerūpēs kur šīs rokas ir bijušas un ko tās ir darījušas. Viņam rūpēs tas, kam šīs rokas pieder un cik ļoti Viņš mīl šīs rokas. Un ar šīm rokās Viņš mani pacels pie Sevis un tur es lietošu šīs rokas, lai samīļotu Viņu.
Apstājies un padomā uz mirkli par rokām, kas Tev ir, kā tās ir kalpojušas Tev visus šos gadus. Šīs rokas, kaut gan krunkainas, vājas, ir bijušas instruments, ko esmu lietojis visu savu dzīvi, lai satvertu un izdzīvotu to. Tās man palīdzēju, kad sāku rāpot, lai varētu pakustēties uz priekšu. Tās mani pabaro un uzģērbj man mugurā apģērbu. Bērnībā mana māmiņa mani iemācīja tās salikt lūgšanā. Tās sēja manas kurpes. Tās slaucīja manu bērnu un manas asaras grūtos brīžos. Tās turēja manu ieroci un slaucīja manas asaras, kad man bija jābūt karā. Tās ir bijušas netīras, saskrāpētas un nobrāztas, uztūkušas un satriektas. Tās bija neveiklas, kad pirmo reizi rokās turēju savu pirmdzimto dēliņu. Rotātas ar gredzenu, tās man atgādina, ka esmu apprecējis kādu ļoti īpašu cilvēku. Tās rakstīja vēstules un mājām un drebēja šokā, kad apbedīju savus vecākus un drebēja aiz prieku, kad vedu savu meitu pa baznīcas eju pie altāra. Tās ir turējušas bērnu, mierinājušas kaimiņu un kratījušās dusmās, kad kaut ko nesapratu. Tās ir aizklājušas manu seju, kārtojušas manus matus, mazgājušas un tīrījušas manu ķermeni. Tās ir bijušas lipīgas un slapjas, bijušas salauztas. Šīs rokas ir zīme, kur es esmu bijis un dzīves negludumu atspoguļojums. Bet vissvarīgākais – šīs rokas būs tās, kuras Dievs satvers, kad Viņš vedīs mani Mājās. Un Viņam nerūpēs kur šīs rokas ir bijušas un ko tās ir darījušas. Viņam rūpēs tas, kam šīs rokas pieder un cik ļoti Viņš mīl šīs rokas. Un ar šīm rokās Viņš mani pacels pie Sevis un tur es lietošu šīs rokas, lai samīļotu Viņu.
Bez šaubām, es uz savām rokām nekad vairs neesmu skatījies tāpat kā agrāk. Es nekad vairs neesmu redzējis veco vīru, bet es nekad neaizmirsīšu to, ko viņš teica. Kad es savainoju savas rokas, vai, kad pieskaros sava bērna sejiņai, es domāju par vīru parkā. Man ir sajūta, ka viņš visu dzīvi ir staigājis turoties pie Dieva rokas. Es arī gribu samīļot Dievu ar šīm rokām un just Viņa rokas pār mani. Paldies, Dievs, par rokām!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru