Šodien pamodos, jā, kā jau teicu, vienpadsmitos. Tikko bija pārnākusi oma.
Lēnām uzvēlos augšā (māsa, kā vienmēr, to izdarīja aši) un aizvilkos uz virtuvi. Oma aizsūtīja saģērbties dienas drēbēs. Aizgāju uz istabu, novilku naktskreklu. Uzvilku balto kleitu ar miroņgalviņām, matus saņēmu ar gumiju. Uzkrāsoju skropstas (un nolamājos, kāpēc man nav acu zīmuļa, t.i., kāpēc viņš ir pazudis)
Pēc nelielas ņemšanās paņēmu neizskatīgo mugursomu, uzvilku brūno jaku, un nonesu pa kāpnēm riteni. Ātrumi uzsākot ceļu - 2:5
Kad braucu, varēja redzēt, ka debesis ir nedaudz tumšas pie pamales, bet par to īpaši neuztraucos. Braucu līdz Tukuma robežai, nogriezos pa kreisi uz ozoliņiem. Nobraucu lejā, attaisīju dārza vārtiņus, atstutēju riteni pret žogu, ar nelielu piepūli atslēdzu dārza būdiņu. Tad izdarīju to, kas jādara - paņēmu mazo radioaparātu. Nedaudz domīgā (dēļ tumšajām debesīm) bet tomēr priecīgā garastāvoklī devos uz zemeņu dobēm. Apēdu kādas sešas. Pametu apkārt skatienu. No pretī esošās mājas ar riteni izbrauca kaut kāds puišelis elzas vecumā.
Aizslēdzu dārza būdiņu, braucot kalnā ātrumi bija ekstrēmi savādi - 2:1
Braucu uz mājām pa citu ceļu, ieraudzīju vietu - nu superīgu vietu, pilnu ar sarkano āboliņu. Nespējot pretoties kārdinājumam, piestāju, un sāku lasīt sarkanos ziediņus - tējai. Taču tad atkal sacēlās vējš, nogranda pērkons, un es sapratu, ka labi nebūs (un radio nedrīkst salīt) Ātri uzsēdos uz riteņa uz aizbraucu mājās.
Pēc brīža aizgāja oma un elza (un es paliku divvientulībā ar abiem saviem ES, jeb ārējo ES un savām stulbajām smadzenēm (man patīk citēt Vonneūtu)) Sāku meklēt šokolādes krājumus (agrāk tādi bija) un atradu nelielu šokolādes ola. Viņa bija ļoti smuka. Bija.
Pēc tam... kas to lai atcerās. Ap pieciem atnāca Vikija, nedaudz pastaigājām (atkal pa dārziņu rajonu, un kaut kā pēkšņi un nemanāmi bijām melnezerā) Pusseptiņos biju atpakaļ mājās. Omai saplūcu pīpeņu, pēterpogu, madaru, sarkano āboliņu, u.t.t. pušķi.
Devos pie Vec-vecmāmiņas.
Tad sākās mans lielākais pārbaudījums - eh, pat kauns stāstīt, tik tiešām. Sāku mācīties šūt ar šujmašīnu (cik labi, ka mājturības skolotāja šo nelasa) Un man visulaiku gāja uz atpakaļu, ja saprotat, ko ar to domāju. Vecmammai ir kājminamā šujmašīna.
Tur biju līdz deviņiem. Un tagad rakstu šo.
Mademoiselle de choc
Surikāts
Lēnām uzvēlos augšā (māsa, kā vienmēr, to izdarīja aši) un aizvilkos uz virtuvi. Oma aizsūtīja saģērbties dienas drēbēs. Aizgāju uz istabu, novilku naktskreklu. Uzvilku balto kleitu ar miroņgalviņām, matus saņēmu ar gumiju. Uzkrāsoju skropstas (un nolamājos, kāpēc man nav acu zīmuļa, t.i., kāpēc viņš ir pazudis)
Pēc nelielas ņemšanās paņēmu neizskatīgo mugursomu, uzvilku brūno jaku, un nonesu pa kāpnēm riteni. Ātrumi uzsākot ceļu - 2:5
Kad braucu, varēja redzēt, ka debesis ir nedaudz tumšas pie pamales, bet par to īpaši neuztraucos. Braucu līdz Tukuma robežai, nogriezos pa kreisi uz ozoliņiem. Nobraucu lejā, attaisīju dārza vārtiņus, atstutēju riteni pret žogu, ar nelielu piepūli atslēdzu dārza būdiņu. Tad izdarīju to, kas jādara - paņēmu mazo radioaparātu. Nedaudz domīgā (dēļ tumšajām debesīm) bet tomēr priecīgā garastāvoklī devos uz zemeņu dobēm. Apēdu kādas sešas. Pametu apkārt skatienu. No pretī esošās mājas ar riteni izbrauca kaut kāds puišelis elzas vecumā.
Aizslēdzu dārza būdiņu, braucot kalnā ātrumi bija ekstrēmi savādi - 2:1
Braucu uz mājām pa citu ceļu, ieraudzīju vietu - nu superīgu vietu, pilnu ar sarkano āboliņu. Nespējot pretoties kārdinājumam, piestāju, un sāku lasīt sarkanos ziediņus - tējai. Taču tad atkal sacēlās vējš, nogranda pērkons, un es sapratu, ka labi nebūs (un radio nedrīkst salīt) Ātri uzsēdos uz riteņa uz aizbraucu mājās.
Pēc brīža aizgāja oma un elza (un es paliku divvientulībā ar abiem saviem ES, jeb ārējo ES un savām stulbajām smadzenēm (man patīk citēt Vonneūtu)) Sāku meklēt šokolādes krājumus (agrāk tādi bija) un atradu nelielu šokolādes ola. Viņa bija ļoti smuka. Bija.
Pēc tam... kas to lai atcerās. Ap pieciem atnāca Vikija, nedaudz pastaigājām (atkal pa dārziņu rajonu, un kaut kā pēkšņi un nemanāmi bijām melnezerā) Pusseptiņos biju atpakaļ mājās. Omai saplūcu pīpeņu, pēterpogu, madaru, sarkano āboliņu, u.t.t. pušķi.
Devos pie Vec-vecmāmiņas.
Tad sākās mans lielākais pārbaudījums - eh, pat kauns stāstīt, tik tiešām. Sāku mācīties šūt ar šujmašīnu (cik labi, ka mājturības skolotāja šo nelasa) Un man visulaiku gāja uz atpakaļu, ja saprotat, ko ar to domāju. Vecmammai ir kājminamā šujmašīna.
Tur biju līdz deviņiem. Un tagad rakstu šo.
Mademoiselle de choc
Surikāts
4 komentāri:
Brauc uz Rīgu. ;dd
Ja tev tas liek justies labāk - būšu ap 11to jūliju.
ēēēw. ;//
Es nosprāgšu tak. tu to gribi?
Būs ok. (:
Ierakstīt komentāru