šodienmelnbalts

Man ir nebeidzams slinkums kaut ko ierakstīt, bet kad es katru dienu redzu, ka mana statistika slīd arvien zemāk...un zemāk..

Pēdējajā laikā man ir pavisam savādi sapņi -  pavisam, pavisam savādi. Hm. (Izlēmu tomēr nevienu no viņiem nestāstīt, jo tas man tomēr liekas pāārāk personīgi, un, nujā, ja nezin, tad arī nesaprotami. kušš)
Šodien (jeb, pirms aptuven piecām minūtēm) man ienāca prātā kāda doma, kuru es arī realizēju. Iemesls
šai domai bija muša, kas lidinās pa mūsu dzīvokli jau kādu nedēļu (vai vismaz stundu). Es izdomāju, ka gribu viņu nofotografēt - kā viņa tā smuki pucē savu galvu, bez maz noraudama viņu no ķermeņa. Varbūt kaut kas sanāca, ļauju spriest tautai.

Ak jā, nekad nebūtu iedomājusies, ka pat te, mierīgajā Tukumā ir tādi neaudzināti bērni (Šo rakstot, jūtos kā kaut kāda veca tante).
Biju uz veikalu pirkt pienu, un tieši pēc manis bija trīs aptuveni sešus gadus veci puikas - vispār mežoņi, miskastes izmētā, naudu visiem dīc ārā, eh, ko tur padarīsi. Atgriežos pie veikala.
P(puika) :man šito te (uz kaut ko norāda)
P2(pārdevēja) :šo?
P: da nē, tu akla, vai? es teicu - šo!

Jā, reizēm gribās tos sīkos uzsēdināt uz laipas un palaist jūriņā. Tieši tagad aiz loga atkal kaut kāds skandāls. Par viņiem, protams. Nez, kur tādi radušies?

Kāpēc bilžu lādēšana ir TIK ILGA?

Ak jā, šī ir grāmata, ko nesen palasīju... jā, atgādina mazotni, un laiku kad ēdu tikai garozas rupjmaizei.

 

Tadamm, izdomāju, ka jāuzraksta vēl viena foto-recepte. Tarammm...

Surkāts.