Zinātnieki konstatējuši, ka piparmētru ledenes satur indīgas vielas, kas var izraisīt vemšanu un caureju. Šī ziņa nav patiesa, bet piparmētru ledenes tiešām var izraisīt sliktu dūšu...ja vien tam notic.
''Placebo efekts, kad pacients jūt atvieglojumu no preparāta, kas īstenībā nesatur nekādus terapeitiskus komponentus, rodas tādēļ, ka atvieglojuma gaidīšana aktivizē galvas smadzeņu senu evolucionāru signālsistēmu. Galvas smadzeņu signālsistēma savukārt apslāpē muguras smadzeņu aktivitāti, un tādējādi pazeminās sāpju sajūta vai citi simptomi, vēsta aģentūra RIA Novosti, atsaucoties uz Hamburgas (Vācija) Universitātes medicīniskā centra zinātnieku pētījumu, kas publicēts žurnālā „Science”.''
Runājot saprotamā valodā, tas ir apmēram šādi - tev iedod, piemēram, tableti, un pasaka, ka viņa apturēs, piemēram, kakla sāpēs. Bet nevis vienkārši pasaka, bet tā, ka tu tiešām tam notici. Tu apēd šo tableti... un rekā, pēc pāris dienām jau esi atveseļojies. Bet tablete patiesībā ir bijusi vienkārša cukura ripiņa, ar garšu, vai bez garšas..
Un tā jau ir, kā saka - viss ir galvā. Ja tu tici, ka ūdens dzeršana tevi izārstēs no galvassāpēm/u.t.g./ tad tā, visdrīzāk, arī notiks. Ja tu tici, ka pastaiga pa jūrmalu atveseļos tavu degunu.. viss atkarīgs no ticības. Ir taču simtiem piemēru, kā cilvēki ir izķepurojušies pat no tādām briesīgām slimībām kā vēzis, tikai ticot, ka atveseļosies. Lai gan, te vairs nav tik liela runa par Placebo.
''Lai atklātu šīs parādības cēloņus, Falks Eiperts no Hamburgas Universitātes medicīniskā centra Vācijā un viņa kolēgi izstrādāja speciālu eksperimentu, kurā iesaistīja 15 brīvprātīgos.
Eksperimenta pirmajā daļā brīvprātīgajiem ar punktveida siltuma iedarbības palīdzību izraisīja sāpes apakšdelma rajonā. Pie tam eksperiments atkārtojās divas reizes – ikreiz zinātnieki iezieda brīvprātīgo apakšdelmus ar speciāliem krēmiem, viens no kuriem, pēc viņu vārdiem, bija pretsāpju, bet otrs – bez ārstnieciska efekta. Realitātē abu krēmi bija bija pilnībā bez terapeitiskā efekta, bet „pretsāpju” krēma gadījumā eksperimentētāji vienkārši pazemināja siltuma iedarbības intensitāti. Šā eksperimenta rezultātā brīvprātīgajiem izstrādājās pārliecība, ka „pretsāpju” krēms darbojas.
Otrā eksperimenta daļa atšķīrās no pirmās ar to, ka „pretsāpju” krēma gadījumā zinātnieki vairāk nepazemināja siltuma iedarbības intensitāti. Kā jau bija gaidāms, par spīti tam eksperimenta dalībnieki turpināja apgalvot, ka „pretsāpju” krēms samazina siltuma iedarbības radītās sāpes.''
ASV veiktā eksperimentā piedalījās 100 brīvprātīgo. Pusei iedeva, it kā uzmundrinošas tabletes, otrai pusei - nomierinošas. Patiesībā visiem iedeva klepus zāles. Puse izjuta uzmundrinājumu, puse - nogurumu.
1950. gadā notika viens no pārliecinošākajiem, un placebo efektu izgaismojošākajiem notikumiem. Stāsts ir par amerikāņu ārsta Bruno Klopfera pacienu Misteru Raitu, kuram bija limfmezglu vēzis. Viņam padusēs, cirkšņos, un uz vēdera bija audzēji apelsīna lielumā. Kad pacients uzzināja, ka Klopfers piedalās jauno pretvēža brīnumzāļu - krebiozēna - izmēģināšanā, viņš izlūdzās, lai arī viņu iekļauj izmēģinājuma grupā. Ārsts ļāva pierunāties, lai gan neticēja, ka Raits izvilks ilgāk par pāris dienām.
Piektdienā Klopfers injicēja Raitam krebiozēna devu, un bija bezgala pārsteigts, kad pirmdienā pamanīja Raitu staigājam pa slimnīcu, un koķetējot ar māsiņām. Arī audzēji bija strauji samazinājušies, un Raits jutās daudz labāk. Vēl vairāk krebiozēna devas, un pēc nedēļas Raits jau atstāja slimnīcu. Vēl pirms pāris nedēļām viņš elpoja caur skābekļa masku, bet tagad jau lidoja ar savu privāto lidmašīnu. Raits jutās laimīgs, un šķita, ka šausmīgā slimība ir atkāpusies.
Bet tad... Amerikas Medicīnas asociācija presē publicēja paziņojumu, ka izmēģinājums ar krebiozēnu ir izgāzies, jo tas nespēj izārstēt vēzi. Pāris dienu pēc šī publikācijas Raitu ļoti smagā stāvoklī nogādāja slimnīcā. Pacientam atkal bija parādījušies audzēji, un pēc divām dienām viņš nomira.
Interesants gadījums fiksēts ar Dereku Adamsu, kas nelaimīgas mīlestības dēļ centās izdarīt pašnāvību. Viņš iedzēra 30 antidepresanta tabletes, kuras viņam bija izsniegtas klīnikā. Jau pēc brīža jaunietis nožēloja izdarīto un devās uz slimnīcu. Ierodoties ārstniecības iestādēs, viņš jutās gaužām slikti. Klīnikā viņu pārliecināja, ka patiesībā viņš nekādas zāles nav iedzēris, jo bijis ieskaitīts eksperimenta grupā un viņam dotas nekaitīgas vielas. To uzzinot, Derekam strauji kļuva labāk, un viņš ātri vien atguvās.
Kādā Jaunzēlandes universitātes ballītē studenti nemaz nenojauta, ka viņus testē. Universitātes vadība uzsauca studentiem džinu ar toniku, un jau pēc kāda laika liela daļa studentu jutās patīkami iereibuši. Liels bija studentu pārsteigums, kad viņi uzzināja, ka patiesībā dzēruši tikai un vienīgi toniku.
Patiesībā jau viss ir vienkārši izdarāms - ja vien tam tic.
Surikāts.
''Placebo efekts, kad pacients jūt atvieglojumu no preparāta, kas īstenībā nesatur nekādus terapeitiskus komponentus, rodas tādēļ, ka atvieglojuma gaidīšana aktivizē galvas smadzeņu senu evolucionāru signālsistēmu. Galvas smadzeņu signālsistēma savukārt apslāpē muguras smadzeņu aktivitāti, un tādējādi pazeminās sāpju sajūta vai citi simptomi, vēsta aģentūra RIA Novosti, atsaucoties uz Hamburgas (Vācija) Universitātes medicīniskā centra zinātnieku pētījumu, kas publicēts žurnālā „Science”.''
Runājot saprotamā valodā, tas ir apmēram šādi - tev iedod, piemēram, tableti, un pasaka, ka viņa apturēs, piemēram, kakla sāpēs. Bet nevis vienkārši pasaka, bet tā, ka tu tiešām tam notici. Tu apēd šo tableti... un rekā, pēc pāris dienām jau esi atveseļojies. Bet tablete patiesībā ir bijusi vienkārša cukura ripiņa, ar garšu, vai bez garšas..
Un tā jau ir, kā saka - viss ir galvā. Ja tu tici, ka ūdens dzeršana tevi izārstēs no galvassāpēm/u.t.g./ tad tā, visdrīzāk, arī notiks. Ja tu tici, ka pastaiga pa jūrmalu atveseļos tavu degunu.. viss atkarīgs no ticības. Ir taču simtiem piemēru, kā cilvēki ir izķepurojušies pat no tādām briesīgām slimībām kā vēzis, tikai ticot, ka atveseļosies. Lai gan, te vairs nav tik liela runa par Placebo.
''Lai atklātu šīs parādības cēloņus, Falks Eiperts no Hamburgas Universitātes medicīniskā centra Vācijā un viņa kolēgi izstrādāja speciālu eksperimentu, kurā iesaistīja 15 brīvprātīgos.
Eksperimenta pirmajā daļā brīvprātīgajiem ar punktveida siltuma iedarbības palīdzību izraisīja sāpes apakšdelma rajonā. Pie tam eksperiments atkārtojās divas reizes – ikreiz zinātnieki iezieda brīvprātīgo apakšdelmus ar speciāliem krēmiem, viens no kuriem, pēc viņu vārdiem, bija pretsāpju, bet otrs – bez ārstnieciska efekta. Realitātē abu krēmi bija bija pilnībā bez terapeitiskā efekta, bet „pretsāpju” krēma gadījumā eksperimentētāji vienkārši pazemināja siltuma iedarbības intensitāti. Šā eksperimenta rezultātā brīvprātīgajiem izstrādājās pārliecība, ka „pretsāpju” krēms darbojas.
Otrā eksperimenta daļa atšķīrās no pirmās ar to, ka „pretsāpju” krēma gadījumā zinātnieki vairāk nepazemināja siltuma iedarbības intensitāti. Kā jau bija gaidāms, par spīti tam eksperimenta dalībnieki turpināja apgalvot, ka „pretsāpju” krēms samazina siltuma iedarbības radītās sāpes.''
ASV veiktā eksperimentā piedalījās 100 brīvprātīgo. Pusei iedeva, it kā uzmundrinošas tabletes, otrai pusei - nomierinošas. Patiesībā visiem iedeva klepus zāles. Puse izjuta uzmundrinājumu, puse - nogurumu.
1950. gadā notika viens no pārliecinošākajiem, un placebo efektu izgaismojošākajiem notikumiem. Stāsts ir par amerikāņu ārsta Bruno Klopfera pacienu Misteru Raitu, kuram bija limfmezglu vēzis. Viņam padusēs, cirkšņos, un uz vēdera bija audzēji apelsīna lielumā. Kad pacients uzzināja, ka Klopfers piedalās jauno pretvēža brīnumzāļu - krebiozēna - izmēģināšanā, viņš izlūdzās, lai arī viņu iekļauj izmēģinājuma grupā. Ārsts ļāva pierunāties, lai gan neticēja, ka Raits izvilks ilgāk par pāris dienām.
Piektdienā Klopfers injicēja Raitam krebiozēna devu, un bija bezgala pārsteigts, kad pirmdienā pamanīja Raitu staigājam pa slimnīcu, un koķetējot ar māsiņām. Arī audzēji bija strauji samazinājušies, un Raits jutās daudz labāk. Vēl vairāk krebiozēna devas, un pēc nedēļas Raits jau atstāja slimnīcu. Vēl pirms pāris nedēļām viņš elpoja caur skābekļa masku, bet tagad jau lidoja ar savu privāto lidmašīnu. Raits jutās laimīgs, un šķita, ka šausmīgā slimība ir atkāpusies.
Tikmēr krebiozēna klīniskā izmēģināšana turpinājās, bet rezultāti nebija sevišķi iepriecinoši, un jaunās zāles tika atzītas par nederīgām. Kad to uzzināja Raits, viņš krita depresijā, un viņam no jauna parādījās audzēji. Kad pacients atgriezās slimnīcā, ārsts Klopfers viņu mierināja un meloja, ka zāles atzītas par nederīgām tikai tāpēc, ka nepareizi uzglabātas. Toties jaunais un uzlabotais krebiozēns ir divkārt efektīvāks par iepriekšējo. Un tiešām – jaunās zāles veica brīnumus, un Raits izveseļojās. Atklāti sakot, Klopfers viņam injicēja ūdeni, bet kāda tam nozīme – pacients atlaba vēl ātrāk nekā iepriekšējā reizē. Un atsāka lidot ar savu lidmašīnu.
Bet tad... Amerikas Medicīnas asociācija presē publicēja paziņojumu, ka izmēģinājums ar krebiozēnu ir izgāzies, jo tas nespēj izārstēt vēzi. Pāris dienu pēc šī publikācijas Raitu ļoti smagā stāvoklī nogādāja slimnīcā. Pacientam atkal bija parādījušies audzēji, un pēc divām dienām viņš nomira.
Interesants gadījums fiksēts ar Dereku Adamsu, kas nelaimīgas mīlestības dēļ centās izdarīt pašnāvību. Viņš iedzēra 30 antidepresanta tabletes, kuras viņam bija izsniegtas klīnikā. Jau pēc brīža jaunietis nožēloja izdarīto un devās uz slimnīcu. Ierodoties ārstniecības iestādēs, viņš jutās gaužām slikti. Klīnikā viņu pārliecināja, ka patiesībā viņš nekādas zāles nav iedzēris, jo bijis ieskaitīts eksperimenta grupā un viņam dotas nekaitīgas vielas. To uzzinot, Derekam strauji kļuva labāk, un viņš ātri vien atguvās.
Kādā Jaunzēlandes universitātes ballītē studenti nemaz nenojauta, ka viņus testē. Universitātes vadība uzsauca studentiem džinu ar toniku, un jau pēc kāda laika liela daļa studentu jutās patīkami iereibuši. Liels bija studentu pārsteigums, kad viņi uzzināja, ka patiesībā dzēruši tikai un vienīgi toniku.
Patiesībā jau viss ir vienkārši izdarāms - ja vien tam tic.
Surikāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru