Izrādās, esmu bijusi nepareizās domās par cilvēkiem!
Man visu laiku šķita ka cilvēkiem nepatīk, ka viņiem uzdod daudz jautājumu - un paši cilvēki mani ir veicinājuši sākt šādi domāt. Bet skatoties savā (un draugu) dienasgrāmatā draugos, es saprotu, ka laikam ir pēdējais laiks savas domas mainīt.. asku.efem jau nevar uzskatīt par baigo protestu pret jautājumiem, ne? Visjocīgākie man liekas tie cilvēki, kas uztaisa sev profilu askā, un pēc tam sūdzas, ka viņiem uzdod stulbus/daudz/daudz un stulbus jautājumus. Cilvēk, augšāmcel savu loģisko domāšanu!
Bet tomēr daudziem patīk mani teletūbiji.
es šito filmu neesmu redzējusi tik sen..tiešām, sen. Pēdējoreiz redzēju, kad man bija kādi pieci? gadi. Atceros tikai to lielo, pūkaino Jetiju, vai kā viņutur.
Rīt celšos septiņos, bet ne tāpēc, ka tad jāceļās, bet gan tāpēc, lai palūrētu savā datorizētajā termometrā, un apskatītu, ka tik man nerādās -20, jo tas nozīmētu tikai to, ka varu likties uz auss un gulēt līdz vieniem, vai pat vēl ilgāk. '
Visi tagad uztraucas par to ACTA (vairāk te) bet man par to, pa lielam, nospļauties - filmas es neskatos, bildes lādēju reti. Un patiesībā tas pat - no vienas puses - būtu ok, jo vismaz visu laiku netiktu sēdēts pie datora (ak, es naivā) Protams, ka sēdētu cilvēki, kur tad viņi liktos? Ārā pārāk daudz gaisa.
Ja jūs būtu redzējuši, kādu promākslu es uzdāvināju opītim dzimšanas dienā! Ha, tas bija grūts darbs, zīmēju trīs dienas (pirmās divas slinkoju, trešajā strādāju piecas stundas) Esmu lepna līdz bezgalībai, uhhhhh.
awww, es ceru, ka šitais gifs darbosies. (Tas ir mans kaķis, bet tik pat labi var būt arī tavējais.)
Šodien trennējos līdz nelabumam - tāpat arī vakar un aizvakar.. - spēlēt klavieres. Aizvērtām acīm (!!!) jūtos kā baigais mocarts, bet kaķis manas kurpes laiza tik pat maz, cik pirms mana mocartlevela (progresa šajā jomā nav)
Šodien man bija ciemiņš, ļooti nogurdinošs ciemiņš. Tas ir viss, ko šajā sakarā varu pateikt. (Bet man ir zefīri!)
Esmu tā pārēdusies saldumus, ka vienkārši neturos kājās (un mans vēders neturās biksēs, tāpat kā drīz vien neturēsies mans kuņģa saturs) normālu ēdienu šodien neesmu ēdusi (smilšu cepumi un ''rudzupuķes'' konfektes, nedaudz tīrkultūras ar smiltsērkšķiem, viens mandarīns (un otrs mandarīns, ļoti saspiedies bija zem manas gultas)
Ak, man taču ir vēl, ar ko lepoties! Šodien satīrīju savu gultsapakšu! Tur bija viena anakonda ar trīs galvām, es viņu pārdalīju ar kartupeļu mizojamo, un viņas vēderā atradu divas magoņmaizītes, viņas sāka cīnīties, viena pārkoda otrai sprandu, no tās izlidoja mandarīnvabolīte un pārvērta mani par krokša sievu, tagad sēžu viņa kabatā, rakstu ar viņa sapuvušo nokiphonu. Tikko tam palika melns ekrāns, un uz tā parādijās zaļi burti - ''BEIDZ OSTĪT VECAS SARDELES'''
es jūtos galīgi, galīgi stulba. Galīgi, nu. Man laikam būs nopietni jāparunā ar sevi. Nevar likt tādu personīgu informāciju datorā, padomās vēl par mani nezinko, atnāks pie manis uz mājām, ko tad teiks kroksis? Nokiphons saplēsts!
Domāju rakstīt stāstu par Nabaga Anmariju, kuru pameta labākais draugs veļas kanģītis, un tagad viņa dodas pagrabā meklēt tam aizstājēju. Viņa gadās dažādi neticami piedzīvojumi (pagrabā ir tīrs tualetes pods, tikko no veikala) bet viņai rodas aizdomas, ka tas ir vienkārši slazds (nujā, pods patiesībā ir no kaimiņa mājas) Bet viņa neizmanto podu, tādējādi izglābjot sev dzīvību (neatstājot, eeem, pirkstu nospiedumus? kurs ar pirkstiem aiztiek poda brilli?)
Man laikam jāiet pagulēt, savādāk sāku rakstīt glupības. Vot, sikspārnis aizlidoja tieši gar degunu. Un par ko?
Mandarīnu mizas tagad tā viltīgi uz mani skatās. Nē, es zinu šitos jokus. Nē, nē, paldies.
Surikāts.
(Tev arī pieder pingvīns? Kā viņu sauc? Manējais meklē savu pazudušo tēvu, vai varbūt tēvoci, par paternitātes testu sarunāsiet paši)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru