Un jau atkal es rakstu tagad, tieši tagad - kad man jāiet uz veikalu, vai jāpadara kaut kas cits. Nekas, man ir iedzimts loģikas trūkums, un tā pirmsākumi meklējami Ievā, ja ticam Kristiešu versijai par cilvēku/pasaules sākumu. (Bet viņi aizmirsa par dinozauriem (vai arī vienkārši nolēma, ka tie ir pārāk nemanāmi/nesvarīgi, lai tos pieminētu)) Bet ko nu daudz par kristiešiem, pie kuriem, diemžēl? nevaru pieskaitīt sevi.
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.
Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)
Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda.
Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)
Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.
Tā arī rakstīšu googlē - fantastic photo
Es jūtos atpalikusi. Kas, lūdzu, ir ''fantastic four''?
Tas mani uzvedināja uz jaunu atslēgvārddomu. Sākumā - fantastic art, pēctam - surreal photos. Yaaay, thats the answer. Izmētāšu bildītes pa visu šo rakstu. Eeeeu, vot šito es saprotu.
.jpg)
Nu lūk, viss padarīts - bildītes sabāztas, sviestiņš sarakstīts, viss pilnīgi kay, visi laimīgi, un visiem vienalga, man ir baigi labi, hahahāā.
Nupat apjēdzu, ka rakstīt internetā ''man ir baigi labi'' ir baigi stulbi. Ak, es ļaunā!
Surikāts, bučas, bučas, surikāts.
(N/V nozīmē nenovērtējams, ja kas. Tātad - nenovērtējami! (un klāt čukstus, čukstus - labi)
Jā, mani kristīja. Pašūpoja šūpolītēs.
Mums ar kaķi ir dziļa saikne. Es nolasu no viņa brēcieniem, ka viņš grib ēst, viņš no maniem - ka viņam jāvācas, un mēs abi pēc mammas - ka dimbā ir. Tagad kaķis skatās, ko es daru, un ik palaikam pamet tādu nogurušu, dzīves pieredzējušu skatienu uz manu pusi, tad samiedz acis un novēršas, nevēlēdamies sāpināt savu sirdi ar skatu, kā situ un traumēju nabaga klaviatūras taustiņus.
Kāpēc es vispār kaut ko tādu uzrakstīju? Nu ko, viens no iemesliem, kāpēc vienmēr man ir patikuši blogi, ir tas, ka es varu rakstīt visādus bul***tus, un visiem tas ir vienalga, nu, puslīdz (atskaitot dažus kareivīgus pilsoņus un dažus citus indivīdus) Pa lielam visi tam nepievērš uzmanību. Tad nu es varu rakstīt tekstu, kā vien vēlos, neuztraucoties, ka kādu aizvainošu (protams, gan jau kādu aizvainošu, taču varu par to neuztraukties, jo neviens vēl nav sūdzējies)
Es varu darīt, piemēram, šitā - šitā. Tagad es mazlietiņ parakstīšu šitā. Es varētu tā rakstīt vienmēr, bet tik lieli un resni burti mani pārāk nogurdinātu, turklāt tie aizņemtu pārāk daudz vietas, ū, muša uz monitora atkal uzlīda.
Man tik ļoti riebjas tās mazās mušiņas, kas ziemā izperējas, ka...ūūūūh, nezinu kā turpināt šo kaislīgi iesākto vārsmu/teikumu/bljahablahablajaaha. Mums bioloģijā izstāstīja par šo mušiņu rašanos...tagad es visus ābolus, ko vien ēdīšu, noberzīšu ar drāšu sūklīti (to, kas domāts piedeguma atberzēšanai) (opā, tagad zināšu, ko darīt, ja apdegšu vasarā, bet tas nekad nenotiek, esmu apdegusi tikai vienu reizi savā dzīvē - tajā sutoņā aizpagājušā gada Dziesmu svētkos, kad mums bija jāsēž baros, un katrai meitenei bija 35 centimetri vietas, vai kaut kā tā.)
Labi, es atgriežos pie saviem parastajiem burtiem, lai gan bija ittin ērti rakstīt arī ar tiem, iepriekšējajiem. Izdomāju, ka nenāktu par skādi atrast internetā kādu stulbu (lasīt - uz dziļām savas dzīves pārdomām veicinošu) bildīti, savādāk te ir tikai teksts, teksts, vai kā man nepatīk rakstīt to vārdu, man vienmēr viņš jūk.
Tā arī rakstīšu googlē - fantastic photo
Es jūtos atpalikusi. Kas, lūdzu, ir ''fantastic four''?
Nu lūk, viss padarīts - bildītes sabāztas, sviestiņš sarakstīts, viss pilnīgi kay, visi laimīgi, un visiem vienalga, man ir baigi labi, hahahāā.
Nupat apjēdzu, ka rakstīt internetā ''man ir baigi labi'' ir baigi stulbi. Ak, es ļaunā!
Surikāts, bučas, bučas, surikāts.
(N/V nozīmē nenovērtējams, ja kas. Tātad - nenovērtējami! (un klāt čukstus, čukstus - labi)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru