Kā man patīk pārlasīt savas vecās dienasgrāmatas, vnk nevaru beigt smieties, jo viss tur ir muļķīgi uzrakstīts, reizēm pat ļoti muļķīgi, reizēm ļoti garlaicīgi, bet reizēm pārsteidzoši prātīgi. Lai gan es diezgan labi atceros sevi desmitgadīgu, un jā, es nebiju sevišķi gudra, bet gudrāka par savu māsu gan, ja kas.
Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.
Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.
Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.
Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā. ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)
Turklāt pēdējajā laikā sapratu, ka manos smadzeņu kambaros ir par maz vārdu, vai arī - es tos vienkārši nemāku normāli salikt kopā. Un tur jau vajadzīgas smadzenes. Protams, man tādas ir (un tādas ir arī tev, tavai māsai, manam kaķim, bet manai māsai gan ne) Bet, atzīstos, es ne īpaši protu likt tās lietā. Patiesībā man tas gluži vienalga, kamēr nesāk radīt neērtības.
Runājot par smadzenēm, tā ir tiešām viena sasodīta padarīšana. Piemēram, mana draudzene Nr.1 uzskata, ka vārds ''bļāviens'' ir ļoti rupjš, un to izsakot, man galvā būtu jāiesper zibenim, vai vismaz jādabū pa purnu ar baznīcu. Tajā pašā laikā mana mamma vārdu ''bļāviens'' lieto tikpat viegli kā vārdu ''karote'', un pilnīgi loģiski, manuprāt. Bļāviens ir bļāviens - tas ir šitā - āaaaaaaāāāāāāā - un ir pieejams arī ar citiem patskaņiem. Kāds pamatojums draudzenei Nr.1? Tāpēc kā vārds ''bļāviens'', lūk, esot atvasināts no kāda ne pārāk pieklājīga krievu valodas vārda, kas laikam apzīmēja kaut ko līdzīgu vieglas uzvedības sievietei.
Vot tā, tāpēc, ja es tomēr kaut kur dabūtu kādu džinu, es nevēlētos ne miljonus, ne villas, ne vēl nezkādas ekstraspējas un gadžetus. Nē, es vienkārši atteiktos no tās smadzeņu daļas, kas izdara spriedumus, jo pagaidām tā dara vairāk sliktu, nekā labu. Tur nespētu palīdzēt pat smadzeņu lobotomija, ja zini, kas tas ir. Es to uzzināju lasot ''Artūrs un mazmurkšķīši'', jauka grāmata, kur uzzināt pamatus lobotomijas veikšanā sīkbūtnēm.
Man jau kādu laiku ir jādodas uz veikalu nopirkt biskvītu (tieši rimi biskvītu, kā teica Pauliņa) Bet man ir ļoti liels slinkums vilkties ārā aukstajā, nejūtīgajā pasaulē, lai komunicētu ar pārdevējām ( sveiki - labdien - maisiņu vajag? - nē - rimi karte ir? - nē - čeku vajadzēs? - nē - uzredzēšanos! - n...Uzredzēšanos, uzredzēšanos)
Tā lūk, esmu ļoti paķērusies uz Twitteri pēdējajā laikā. Pat nezinu, kāpēc. Un mani sarūgtināja fakts (ļoti sarūgtināja) ka es nevaru izlasīt savus pirmos twītus. Šīs smadzeņu pērles tagad pazudušas interneta aklajos plašumos. *dziļa nopūta*
Labi, labi, man tiešām jāiet.
Bučas.
Surkāts.
Šodien mums jau otrā projektu diena. DIENA. Man labāk patika nedēļas, bet nevienu jau neinteresē kaut kāda bezrūpīga pusaudža viedoklis, ū. Vienīgais iemesls, kādēļ šīs dienas ļoti gaidu - skolā nepieciešams atrasties vien stundu, vai pat mazāk, nu, kā nu kurā reizē.
Šogad mums projektu vada Misters Direktors (un nekad mūsu klase vēl nav bijusi tik klusa, varu apzvērēt) Un projekta tēma ir ļoti plaša, un ļoti teorētiska (tā saucas - skolas pagalma apzaļumošana, precīzāk, mūsu grupai - augsne)
Jo mūsu skolas pagalmā ir izrakti visi ceriņi, ievas, un vispār viss ir uzrakts, aprakts, un aptīrīts, palikuši vien pāris koku-veterānu. Tad nu mums ir tas svētītais pienākums darboties.
Cer, ka rozes mūsu pagalmā augs bez nevienas traumas. Pff, Tad pārceliet futbollaukumu uz parku, jo ticamāk uz mūsu skolu atbrauks Muhameds Alī, nekā bumba tādu nieku kā rožu dēļ mainīs savu ierasto trajektoriju. Jau agrāk, kad bija ceriņi, to zari patstāvīgi bija aplausti un vispār - diezgan nožēlojamā stāvoklī. Nudien žēl skatīties.
Yup, šodien beidzot nopirku kedas. prieksprieksprieks. Pirku un meklēju jau divas nedēļas. Neatradu gan tik smukas, (un pa tik smuku summu) kā cerēju, bet šā vai tā - galarezultāts, manuprāt, ir pieņemams. Mana draudzene Laima flegmojas un nesūta man robertas vārdadienas bildes (un viņas vārdadiena bija 14tajā, palūkojiet paši, cik liela čība viņa ir) Bet nekas, es vēl šodien varu pagaidīt.
Domāju atsākt rakstīt kaut ko - dzejoļus rakstu visu laiku, šajā vietā. ''Savādā'' netiks atstāta, jo tās sakarā man ir maziņš strupceļš (jeb, nav kur virzīties)
Turklāt pēdējajā laikā sapratu, ka manos smadzeņu kambaros ir par maz vārdu, vai arī - es tos vienkārši nemāku normāli salikt kopā. Un tur jau vajadzīgas smadzenes. Protams, man tādas ir (un tādas ir arī tev, tavai māsai, manam kaķim, bet manai māsai gan ne) Bet, atzīstos, es ne īpaši protu likt tās lietā. Patiesībā man tas gluži vienalga, kamēr nesāk radīt neērtības.
Runājot par smadzenēm, tā ir tiešām viena sasodīta padarīšana. Piemēram, mana draudzene Nr.1 uzskata, ka vārds ''bļāviens'' ir ļoti rupjš, un to izsakot, man galvā būtu jāiesper zibenim, vai vismaz jādabū pa purnu ar baznīcu. Tajā pašā laikā mana mamma vārdu ''bļāviens'' lieto tikpat viegli kā vārdu ''karote'', un pilnīgi loģiski, manuprāt. Bļāviens ir bļāviens - tas ir šitā - āaaaaaaāāāāāāā - un ir pieejams arī ar citiem patskaņiem. Kāds pamatojums draudzenei Nr.1? Tāpēc kā vārds ''bļāviens'', lūk, esot atvasināts no kāda ne pārāk pieklājīga krievu valodas vārda, kas laikam apzīmēja kaut ko līdzīgu vieglas uzvedības sievietei.
Vot tā, tāpēc, ja es tomēr kaut kur dabūtu kādu džinu, es nevēlētos ne miljonus, ne villas, ne vēl nezkādas ekstraspējas un gadžetus. Nē, es vienkārši atteiktos no tās smadzeņu daļas, kas izdara spriedumus, jo pagaidām tā dara vairāk sliktu, nekā labu. Tur nespētu palīdzēt pat smadzeņu lobotomija, ja zini, kas tas ir. Es to uzzināju lasot ''Artūrs un mazmurkšķīši'', jauka grāmata, kur uzzināt pamatus lobotomijas veikšanā sīkbūtnēm.
Man jau kādu laiku ir jādodas uz veikalu nopirkt biskvītu (tieši rimi biskvītu, kā teica Pauliņa) Bet man ir ļoti liels slinkums vilkties ārā aukstajā, nejūtīgajā pasaulē, lai komunicētu ar pārdevējām ( sveiki - labdien - maisiņu vajag? - nē - rimi karte ir? - nē - čeku vajadzēs? - nē - uzredzēšanos! - n...Uzredzēšanos, uzredzēšanos)
Tā lūk, esmu ļoti paķērusies uz Twitteri pēdējajā laikā. Pat nezinu, kāpēc. Un mani sarūgtināja fakts (ļoti sarūgtināja) ka es nevaru izlasīt savus pirmos twītus. Šīs smadzeņu pērles tagad pazudušas interneta aklajos plašumos. *dziļa nopūta*
Labi, labi, man tiešām jāiet.
Bučas.
Surkāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru