Rīgas dāmas. Plīstošu ziedlapiņu skaņa.

Amm, what was I talking about?

Ā, šodien biju Rīgā. Uz pāris stundiņām. Burtiski. Viss bija jauki, atskaitot to skriešanu uz vilcienu beigās, bet arī to var pieciest.

Un nu par visu bildēs.

 Patiesībā bilžu ir ļoti maz, tāpēc man nāksies vien izstāstīt lielāko daļu bez bilžu palīdzības.
Tātad, bildē ir - kas? - oooo, jā, Tukuma stacija. Redziet, es šodien atklāju jaunu (nu labi, pusgadu vecu) bilžu apstrādes mājaslapu, tāpēc...Ha, vai nav glīti?

 Suņuka skices. Ja kārtīgi samiegsi acis un pielieksies pie datora (telefona, televizora, radio, radiatora) ekrāna, varēsi arī viņas saskatīt. (Vai es jau teicu, kāpēc mēs braucām uz Rīgu? Suņukam bija šādas tādas darīšanas RDMV (Rīgas dizaina un mākslas vidusskola). Un es, protams, apņēmos pildīt gida pienākumus.)
Skices paņemtas līdzi veiksmei - un iedvesmai - un drosmei.

 (Vai nav smalki, ko?) Vilciens Tukumā, galapunkts Rīgā. (Vispār Rīga ir ļoti fotogēniska, tas man jāatzīst.)

 Mans stulbais skatiens. Es izskatos ļoti riža, un man jau patiktu, ja mani mati tiešām būtu tādā krāsa...bet nu nekā. Kā i, tā i. Ko tur padarīsi.

(Vai ir vērts piebilst, ka rakstu sāku taisīt 22.06, bet turpinu 23.06?)

Tātad, mēs lēnā garā devāmies pie manis, lai atpūstos pēc garā, tālā ceļa (vesela stunda piecpadsmit) un pārģērbtos, un varbūt arī kaut ko uzkostu. Aizejam - neviena nav mājās! Nu, vismaz durvis neviens nevēra vaļā, arī pēc manas vardarbīgās zvana spaidīšanas. Protams, atslēgas man nebija līdzi (Jo mamma solījās būt mājās.)

Tāpēc mēs devāmies uz RDMV (kājām, voila) Un pēc kāda laiciņa tur arī nonācām (baigi stilīga skola). Tagad izlaidīšu garlaicīgo daļu (Kā es pusstundu riņķoju pa skolas foajē, gaidot S.) Un atgriezīšos pie brīža, kad bijām atkal atnākušas līdz manām mājām. Izrādījās, ka mamma vienkārši ir bijusi dušā, kamēr mēs zvanījām. Lie-li-ski! Bur-vī-gi!

Zinājāt, ka ar govs mēsliem var mazgāt grīdas, etc.? Gade vai gude vai dega, vai kaut kā tā to pulveri sauca, nopirkām Rāmā, nē, Hanumanā, nu, velnssazin kā to veikalu sauca, lai gan es uz viņu eju katru nedēļu.

Jā, jā, zinu, es jau jums esmu noriebusies ar to savu QUEEN.

Uz vilcienu mēs paspējām pēdējajā minūtē. Protams, apsēsties mēs dabūjām tikai pēc Bulduriem, kur izkāpa lielākā daļa pasažieru, līdz tam mēs stāvējām pe durvīm, nu, tām pašām ārējām (izklausās aplam muļķīgi)

Un, tā kā Rīgā es atradu Tukuma ielu...

Redz, Tukumā es atradu Rīgas ielu! Vai nav jauki?

Es rakstu tā kā tāda debiliķe.

Jauki.

Vispār man patīk.

To ''tā kā'' varēja arī nelikt, ne?

Un no ''ne'' arī.

Nujā.

Un šodien ir briesmīgs laiks. Nekas, es sevi mierinu ar domu, ka tumsā, t.i. - naktī tik un tā ir vienalga, vai ir apmācies vai ne, ka tik nelīst (es tomēr neatbalstu lietu, kaut arī jāņi it kā ir lietus laiks. IT KĀ. Tikai tāpēc, ka pāris gadus pēc kārtas Jāņos IR bijis lietus.)

Atā.

Surikāts.