Līgo. Līgo!

Uz vienu dienu gadā man nākas kļūt sabiedriskai un priecīgai, ticiet man, tās ir nežēlīgas mocības.

Prieks, iedomājieties, prieks! Kas tās vispār par nenopietnām blēņām?

Nu labi.

Jokus pie malas.

Šeku reku, bildes.

 Mūsu gardās zemenes (ļoti, ļoti, ļoti sulīgas un garrdas, mmmm) Nē, ar Līgo tām nav nekādas saistības, ja nu vienīgi - mēs tās apēdām tieši pirms braukšanas Līgot (tas skaitās?) 
Pa kreisi - mans ozollapu mākslas darbs. Plika trīslitru burka izskatījās pārāk neglīti, tāpēc nolēmu viņu apsaitēt ar pāri palikušajām ozollapām.
Un, protams, vainagi. Tos gan uzpina oma.
Skaisti, ne? Jasmīns, pīpene un madara.

Te es iepozēju ar savu smuko vainagu. Smalki, smalki, pavisam smalki.

Tātad, mēs braucām pie kaimiņiem, radiņiem, nu, vārdu sakot - līgot. Izlaidīšu garlaicīgo daļu par pieēšanos un manu gājienu ar Ričardu uz mežu, jo tur nu nav nekā daudz ko stāstīt (bija ļoti romantiski. Nē, Ričards ir suns. Zeltainais retvīvers, laikam.)

 Tā nu mēs izdomājām - es, oma un opis - aizsoļot līdz Jaunmokām, kas turpat vien ir. Te, cik smuki jasmīni, puķītes, un tā tālāk. Durvis arī baigi smukās.

 Tad es izrādīju nelielu necieņu pret vainagu.
Ak, ja jūs zinātu, cik daudz potenciāli labu bilžu aizgāja nebūtībā dēļ bilžu bojātāja TUMSAS. Skumji, skumji, shame on you, dark!

 Visapkārt dziedāja griezes. Mazliet baisi, es teikšu. Tāda sajūta, ka tūlīt izleks traks maniaks ar motorzāģi no krūmiem (tiem pašiem jasmīniem, kaut vai. Es domāju, tik ļoti izlepis jau tas maniaks nav.)

Pa labi - Jaunmokas. Pa kreisi - mūsu apmešanās vieta. Tik gaišs nebija, kā tajā bildē izskatās, fotoaparāts tikai prasījās pēc uzslavas par labi padarītu darbu. 

Spocīgi koki, spocīgi koki Jaunmokās. Atceros, kā sākumskolā, kad mums bija ekskursija uz šito pili, sastāstīju draudzenēm, ka pilij tāds nosaukums tāpēc, ka tur bērnus spīdzinājuši. Ak, sadistiskā es.

 Tadamm, nākamais rīts. Pamodos - vellszin cikos, kuru gan interesē laiks vasarā? Saulīti gan no rīta nesagaidīju. Atceros, kā vienu gad saules kalnā svinēju astronosmiskos jāņus, tur mēs no rīta sauli meiju vārtos sagaidījām, tas bija smuki.

 Bija burvīgi mākoņi šorīt. Ik palaikam uzsmidzināja - bet vispār saule karsēt karsēja.

 Re, es ar Ričardu arī smuki pabildējos. Ričards mums ir mīļš zvērs. Mana otrā mūža mīlestība (pirmā, protams, ir Minka Remarks, ha.)

 No rīta pastaigas ar Ričardu. Gājām meklēt meža zemenes, divas trīs arī atradām. Bet redziet, kādu smuku skatu noķēru!

 Lepni.

 Šīs ir supersakarīgas bildes. Pa kreisi - Ričards purinās pēc kārtējās dīķa peldes. Pa vidu - es ķeru sauli.
Pa kreisi - manas kājas. Labdien, kājas. Kā klājas?

 Kāpēc man šķiet, ka divas bildes te smuki atkārtojas?
Šodien gāju pie Vikijas, un ziniet, ko mēs atradām?
TELETŪBIJI ATGRIEŽAS.
Es ceru, ka tā saite darbojas.
Jā, mēs veselu stundu skatījāmies to sviestu un nevarējām novaldīt smieklus.
Zinājāt, ka teletūbiju radītāji/taisītāji regulāri rija narkotikas? Es nemaz nebrīnos.
 ''Re, mākonītis! Kas tad tas? Sniedziņš! Sniedziņš, sniedziņš, sniedziņš! No kurienes viņš nāk?''
Katrā gadījumā - ja māki smieties, garastāvoklis simtprocentīgi uzlabots. Garantēju.

 Lūk tā.

 Mans zvērs. Tadamm. Briesmonis.
Viņš atnāks pie tevis sapnī.
ŠONAKT.
Viņam garšo marinētas zemenes.
Zemenes, atceries.
Tās, ar zilajām lapiņām.

Bum.
Surikāts.

Līgo!