Šodien es pamodos tieši 14 stundas pēc aizmigšanas pusnaktī. Es pirmo reizi pēdējo nedēļu laikā iegāju gulēt tik argi! Un tas mani pievīla, kā vienmēr.
Pirmā doma man bija visu dienu pavadīt gultā, skatīties simpsonus un sagaidīt savu Ģimeni. Bet tad es dabūju naudu pusdienām, un devos papusdienot. Pusdienas nebija pārāk interesantas, tāpēc te es neizpletīšos. Tātad, sāksim ar brīdi, kad es uzkāpu uz sava riteņa.
Sākumā es biju domājusi aizbraukt līdz Valdemārā ielai, un tādā garā.
Bet tad es nolēmu, ka braukšu uz Pārdaugavu (nu labi, sākumā es vienkārši braukājos, kur deguns rāda, vai pareizāk - tur, kur bija zaļais un nebija nekas jāgaida)
Kad iebraucu vecrīgā, saņēmu ļoti jauku komplimentu. ''Jūs izskatāties ļoti eleganti uz sava riteņa!'' Tad man novēlēja jauku svētdienu, un es turpināju ceļu uz Pārdaugavu. Smaidot.
Tad es atkal ieraudzīju banānu. ATKAL. BANĀNI UZDARBOJAS.
Un kā jau vakar teicu, Kristieši arī.
Tas tā. Tad es braukāju pa nepazīstamām Pārdaugavas ieliņām, un ošņāju patīkami smaržojošo gaisu, un domāju, ka nākotnē noteikti dzīvošu Pārdaugavā. (Ak kungs, tikko iedzēru malku vērmeļu tējas) Tik skaisti, smaržīgi, tāda mazpilsētas gaisotne, un tanī pat laikā Centrs ir burtiski soļa attālumā.
Tā nu braukāju pa dažādām mazām ieliņām, un nonācu burvīgā pagalmā.
Tur žāvējās veļa uz striķiem, apkārt staigāja tantiņas un spēlējās kaķi - tāda vienkāršība, un tas mani padarīja tik ļoti laimīgu! Apkārt lēni un dziļdomīgi lidinājās pūkas un mušas, un es sēdēju un domāju, cik viss ir labi.
Tad es sapratu, ka laikam gan ir pēdējais brīdis doties. Sapratu, ka man nav ne jausmas, uz kuru pusi ir centrs, bet nolēmu kaut kā braukt - galu galā, var taču arī pajautāt vietējiem.
Kādā vietā ļoti skaisti smaržoja rožukrūms. Es apstājos, lai to nobildētu, un man gandrīz uz galvas uzlēja spaini auksta ūdens. Tas gan, paldies dievam, nebija tēmēts uz mani, bet man nešķiet pārāk jauka doma par nejaušu apslapināšanos. Līdz mājām tomēr ir stundas brauciens, aptuveni.
Es lēnā garā braucu, un nokļuvu pie LU botāniskā dārza. Pie žoga karājās uzraksts -
''uzmanīgi, perē (ligzdo) vanags!''
Cik es atceros, vanags, bet varbūt ērglis. Es nonācu pie kādas autobusa pieturas, un pēc tās arī sapratu, uz kuru pusi man ir jābrauc. Thanks, autobusa pietura.
Starpcitu, ļoti jauks, khem, dzīvžogs? Cik es sapratu, tas aizvien skaitās botāniskais dārzs, bet varbūt kļūdos.
Pabraucu garām Āgenskalna tirgum, un nonācu pie Tukuma ielas. Un to es galīgi nevarēju nenobildēt! Re, kur tā ir. Augšā.
Tā arī beidzās mans ceļojums pa Pārdaugavu. Es iebraucu Rīgā, un devos mājās.
Pa ceļam es tomēr nolēmu piestāt Vērmaņdārzā, un pasauļoties, kā es to daru pēdējajā laikā. Esmu sapratusi, ka vasaru tiešām vislabāk baudīt pie dabas. Gulēju zālītē, un mēģināju iztēloties, kāda ir dzīve kā skudrai - tur, lejā, zālienā.
Un vēl es skumu, ka ir tik maz cilvēku, kuri mīl pasapņot. Galu galā, visus tagad audzina par racionālām būtnēm, lai gan visa cilvēce pēdējajā laikā vārda tiešā nozīmē jūk prātā.
Mana mūža mīlestība. Koki. Tik skaisti. Kāds nezin, kā sauc tieši šo koku? Ļoti, ļoti skaists un stiprs koks. Aug Vērmaņdārzā.
Kā es gribētu paņemt kakao tasi, un ar kādu iziet laukā, apgulties zālītē, un visu dienu vērot mākoņus un bezdelīgas, kā bērnībā. Skaisti.
Un veikalā mums ar māsu gadījās otrādi atverams maisiņš. Tā kā tādas bikses, teica Elza.
Un mans mīļais, kā vienmēr, somā.
Atā.
Jauku vakaru, Surikāts.
Pirmā doma man bija visu dienu pavadīt gultā, skatīties simpsonus un sagaidīt savu Ģimeni. Bet tad es dabūju naudu pusdienām, un devos papusdienot. Pusdienas nebija pārāk interesantas, tāpēc te es neizpletīšos. Tātad, sāksim ar brīdi, kad es uzkāpu uz sava riteņa.
Sākumā es biju domājusi aizbraukt līdz Valdemārā ielai, un tādā garā.
Bet tad es nolēmu, ka braukšu uz Pārdaugavu (nu labi, sākumā es vienkārši braukājos, kur deguns rāda, vai pareizāk - tur, kur bija zaļais un nebija nekas jāgaida)
Kad iebraucu vecrīgā, saņēmu ļoti jauku komplimentu. ''Jūs izskatāties ļoti eleganti uz sava riteņa!'' Tad man novēlēja jauku svētdienu, un es turpināju ceļu uz Pārdaugavu. Smaidot.
Un kā jau vakar teicu, Kristieši arī.
Tā nu braukāju pa dažādām mazām ieliņām, un nonācu burvīgā pagalmā.
Es lēnā garā braucu, un nokļuvu pie LU botāniskā dārza. Pie žoga karājās uzraksts -
''uzmanīgi, perē (ligzdo) vanags!''
Cik es atceros, vanags, bet varbūt ērglis. Es nonācu pie kādas autobusa pieturas, un pēc tās arī sapratu, uz kuru pusi man ir jābrauc. Thanks, autobusa pietura.
Tā arī beidzās mans ceļojums pa Pārdaugavu. Es iebraucu Rīgā, un devos mājās.
Pa ceļam es tomēr nolēmu piestāt Vērmaņdārzā, un pasauļoties, kā es to daru pēdējajā laikā. Esmu sapratusi, ka vasaru tiešām vislabāk baudīt pie dabas. Gulēju zālītē, un mēģināju iztēloties, kāda ir dzīve kā skudrai - tur, lejā, zālienā.
Un vēl es skumu, ka ir tik maz cilvēku, kuri mīl pasapņot. Galu galā, visus tagad audzina par racionālām būtnēm, lai gan visa cilvēce pēdējajā laikā vārda tiešā nozīmē jūk prātā.
Zvirbuļu koks.
Atā.
Jauku vakaru, Surikāts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru