WENDY WINDY: Ērgļi. Rīga. Tukums.

Es nezinu, kas ir tas, kas man liek nakts vidū celties velties, lai rukātu drukātu nekam nederīgu rakstu, kurš man tomēr sniedz gandarījumu (it īpaši, ja statistika ir trīsciparu vai vairākciparu skaitlis)

Bet es esmu atpakaļ - Atpakaļ no atpūtas kārtīgos laukos - Ērgļos un Mazozolos.

Bet par visu, kā vienmēr, pēc kārtas.

Man tā būs vieglāk. Es protams, nevarēšu atstāstīt visu perfektā hronoloģiskā secībā, un arī netaisos, jo šī nav nekāda publiskā personīgā atskaišu grāmata. Ne pulksteņlaikus, ne datumus - neprasiet man.

Iepazīstieties, Arguss. Man bija sabildēts pilns fotoaparāts ar bildēm, bet, kā tas parasti notiek, visas bildes izdzēsās - Ak - bet, tas jau sīkums, tik un tā ar laiku visas bildes aizmirstās.
Tātad, Arguss. Un batuts kas vēl nesen bija darbotiesspējīgs un nesaplēsts.

Diemžēl, izgaistot bildēm, izgaisa arī ģeniālā bilde no dambja (kad slūžas bija atvērtas) Bet mums vismaz sanāca Latviešu Titānika versija - Slūžāniks.

Bet vispār jau mēs tur kārtīgi pastrādājām. Mazozolos, Kauliņos, pie Kristiānas omītes. Gan ķiršus, avenes, zemenes lasījām, gan kolorādo vaboles un to bērnus galinājām (tas tik bija dzeltenasiņains slaktiņš)

Šīs ir skaistās puķes. Bildes galīgi neiet pareizajā secībā, bet es neesmu tādā garastāvoklī, lai par to uztrauktos.

Man ļoti patika turienes trauku mazgāšanas sistēma. Tur ir elektrība, bet nav ūdensvads. So. Ir divi spaiņi (kā riktīgos laukos, un tā arī ir!) Vienā ir dzeramais ūdens, otrā traukmazgājamais. Ar lupatu kārtīgi noberž šķīvi (bļodu, karoti, dakšu, u.t.t.) un tad bāž verdošā ūdenī (kurš uzkarsis, protams, ar krāsns palīdzību) Diemžēl mums nebija tā goda skaldīt malku vai kraut pagales, jo tas bija izdarīts pāris dienas iepriekš. Nu, neko.

Agrāk viņiem esot bijuši lopi, nu, visās mājās, kur man sanāk iegriezties, agrāk ir bijuši lopi. ''Agrāk''. Agrāk ir bijusi plaša saime, lopi, bet tagad ir omīte un kaķis. Un suns. Un stārķi (Ansītis un viņa sieva Grietiņa. Kristiānas omīte stārķi mazu izglāba un izaudzināja. Tagad tas ir patstāvīgs ligzdāpiemājas ligzdotājs.)

Tur bija trīs (nē, laikam tomēr četri) dīķi. Vienā peldēja zivis. Otrā žurkas un dēles. Trešais bija milzīgs. Un ceturtais bija pelddīķis (tur bija māli. Visos bija māli un smukas ūdenszāles, un pēdējos divos šausmīgi skaidrs ūdens, ja vien viņā neiebrida iekšā.).
Māte daba gan bija nolēmusi pasmieties par mums, un neļāva baudīt dīķa priekus.

Nu, ko es te stāstu. Ja Māte daba neļauj, tad atnāk Elīnis. Vispār jau tā bija Kristiānas ideja.
- uz trīs lecam dīķī! -

Nu, ja lecam, tad lecam.

Kā es varēju zināt, ka viņa domāja tikai līdz ceļiem?

Un māli slīd, ja kas.

Bet tā kārtīgi nopeldēties mums nesanāca. Diemžēl. Vairākas reizes bija gandrīz pietiekami silts, un būtu uzsilis arī galīgi, bet, kā vienmēr tādās reizēs notiek, sāka līt.

Tur bija mežonīgi daudz ķiršu. MEŽONĪGI. Mēs lasījām, lasījām, es ēdu, ēdu, ēdu, man likās ka es pārsprāgšu, bet vienmēr atradās kāda - kaut neliela - vieta kārtējai ķiršu devai. Ņam ņam ņam. Kristiāna tikai skatījās un brīnījās, kā es viņus tik daudz varu patērēt.

Un Ērgļos ir ļoti skaistas debesis un rozes. Vai, precīzāk, mākoņi zilās debesīs un rožu ziedi.

Kad mālos iekāpa ar kājām un padīdījās, radās šādi brīnumi.

Visapkārt bija pļava, un pļavā auga ļoti, ļoti, ĻOTI daudz puķu. Daudzām es pat nosaukumu nezinu. Un ļoti daudzas vīgriezes. Pati sajutos kā pļava. Rudzupuķes kā koķetes un margrietiņas tik naivas, magones tik kaislīgas un zvaniņi tik skumji.

Pičuks. Vienreizīgs, neatkārtojams kaķis. Es esmu kaķu cilvēks.
Un šis bija kaut kas...kam es nespēju turēties pretī (cik naivi. It kā būtu kaut viens kaķis, kuram es spētu turēties pretī) Viņš leca klēpī, murrāja, SIEKALOJĀS, kā suns, mīļi, un ņaudēja, un skatījās, un mīņājās, un...

Dambim slūžas bija ciet, un varēja smuki pastaigāt pa akmeņiem.

Ķiršu dārzs.

Šajās šūpolēs sēžot man patika vērot mākoņu dejas.

Kristiānas opītis Oskars Kupe bija bijis (ir bijis?) lielisks kokdarbnieks. Piemēram, šis sols. Noteikti ne ģeniālākais no viņa darbiem, bet arī apbrīnas vērts.

Vai šīs koka sejas.

Šī ir Kristiāna no māla. Ir taču mazliet līdzīga, vai ne?

Man patika, ka te vienmēr varēja just to ģimenes sajūtu. Kā es nesen pārsteigta atklāju, es laikam tomēr esmu ģimenes cilvēks, lai gan vienu brīdi aplami domāju, ka esmu galīgi intraverta un tādā garā. Bet ģimene...lai kā man viņi reizēm riebtos, viņi ir tie, kas visu padara mīļu un drošu.

Šo nabaga spārīti es izglābu no noslīkšanas, un pēctam man bija slapjas bikses. JĀ, ES ESMU IZGLĀBUSI DZĪVĪBU,

Sākumskolā mums bija jāuzraksta savi labie darbi, un es rakstīju, kā glābju jūrā iekritušās mārītes. Un, kad biju mazāka, glābu ūdensmucā iekritušās bites.
Bet dārzā lapsenes apēdušas visus ķiršus, un es nezinu, vai spēšu viņām to piedot.

Šī ir viena no plastilīnkājas sejām. Stulbākā no visām. Bija arī dusmīgais opis, bet tas pazuda pikseļnebūtībā un aizmirstībā.

Saldējums, ko ēda Kristiānas itkāmāsa Linda. Viņa nevarēja apēst. Mēs viņai piespriedām briesmīgāko sodu pasaules vēsturē (jo par viņas saldējumu maksāja Kristiāna, tāpēc saldējuma neapēšana bija kaut kas pilnīgi..nepieļaujams)

Viņai bija jāapēd saldējums.

Uzdzerot manu saldējuma kokteili, kurš bija mežonīgi liels un gards.

Tur iekšā ir zirnekļa izsūkts irsis. Mana māsa mēģināja dzert no tās bundžas, un, kad es pateicu, kas tur ir iekšā...
Man šķiet, viņa nemūžam vairs nedzers no bundžiņas, pirms nebūs to pārbaudījusi ar rentgenstariem.

Tā nu es atbraucu uz Rīgu. Un mēs ar manu mīļo omu un opi devāmies svinēt (dienu par ātru) mana Krusttēva Andra Rībena Kristus vecuma sasniegšanas dienu.

Tas ir baikāls. Visi to dzēra ar ļoti nostaļģiskām sejasizteiksmēm (tikai ne mana oma. Viņa nepakļaujas tādām lietām kā sentimenta atrašana dzērienos. Jebkādos. Ja vien tos nav atradusi viņa pati)

Es un opis. Smaidīgi.

Uuuun ļoti ļoti garšigas tomātmaizītes. Esmu untumaina, tomātmaizītes man garšo tikai tad, ja uz tām ir citronpipari un sīpoli. Tikai. Bez izņēmumiem.

Tā kā man (nezināmu iemeslu dēļ) nav nevienas bildes ar jubilāru, es ievietoju bildi ar jubilāru un savu mīļoto vecmāmiņu.

Un mēs esam nonākuši jau līdz šodienai. Šīs ir puķes, kurām es nekad nevaru atcerēties nosaukumu (Astilbes?) Vispār jau ļoti skaistas. Ļaunās lapsenes apēda gandrīz visus ķiršus. Mums būtu tik daudz ķiršu, bet viņas visas apēda.

Un es neesmu nositusi NEVIENU lapseni, un viņas bija tik jaukas, ka atstāja tieši negatavos ķiršus, jo tos nevarēja apēst (divas lapsenes uz vienu ķirsi, nu nopietni?)

Un šis ir ūsains zirnis vai zirņaina ūsa, man nav ne jausmas. Katrā gadījumā, viņas saturs bija diezgan patīkami gards un kraukšķīgs, jā, un zaļš arī.

Šī ir mana māksla. Nu, vispār jau mans dārzs, but i'ts similar.

Tava vērīguma pārbaude - atrodi lapsenes dibenu zemenē. Ja tu to vari - apsveicu - varbūt tev būs tā iespēja izvairīties no lapsenes apēšanas.

Esmu dzirdējusi, ja mēs visi pārkāptu savām iedomām un riebumam, un sāktu ēst kukaiņus, pasaulē nebūtu bada. (Bet vispār bada nebūtu arī tad, ja mēs jēgtu normāli saimniekot, vai, otra iespēja, uzlaistu šo pasauli gaisā, pirms to izdara kādas citas galaktikas/visuma pārstāvji.)