Nu ko, šis laikam būs pēdējais raksts uz kādu - nenoteiktu - laiku. Esmu nolēmusi ar visām četrām ķerties pie grāmatas, un rakstīt divas lietas vienlaikus man nav ne spēka, ne vēlēšanās.
Bet - galu galā - man ir gandrīz 400 rakstus, kurus var lasīt, lasīt, un pārlasīt.
Man ir parādījies jauns hobijs. Un tas saucas - mākoņu bildēšana braucot mašīnā, brīnoties, kā mākoņi neizplūst, un apcerot, vai viņi spēs novērtēt to, ka es tā cenšos viņu dēļ.
Šī bilde sākumā var šķist ļoti bezjēdzīga, bet patiesībā tā ir viena no bildēm, kuru sauc par ''GADSMITA FOTOGRĀFIJU'', jā, protams. (Tas ir tauriņš, kurš gandrīz nositās ietriecoties mašīnas vējstiklā, nobrauca 100 km., tad es viņu izglābu, un viņš turējās pie mana pirksta, bet beigās tik un tā varēja saprast, ka viņa dienas ir skaitītas. Žēl nabadziņu. (Un šodien es izglābu vardi no zālespļāvēja. Ak, ave elina. Ha. haha. nu ļoti smieklīgi)
Kaķene Ziediņš padara manu matugumiju par neeksistējošu.
Nevar redzēt, bet tā māja no vienas vietas ir ar ielāpiem, nu ļoti daudz aizšpaktelējumiem.Ļoti.
Esam jau Liepājā.
Galu galā esmu atmetusi ar roku ''savādā'' rakstīšanā. Jo? Man apnika, nepatika, noriebās, jau no sākta gala īsti nepatika un atgādināja tos tīņu romānus kuri ir interesanti, bet tik pat vērtīgi kā ievārījuma pļeka uz tikko uzklāta asfalta. Un es pāarrakstīšu kaut desmitreiz, kamēr sanāks kaut kas vērtīgāks par ievārījuma pļeku.
Šodien es sapratu, ka esmu tieši vienas lielas dilemmas priekšā (un tas mani galīgi neiepriecina) Starp būt un baudīt (jo tas laikam viens otru izslēdz un it kā neizslēdz un es īsti nesaprotu un esmu apjukusi pati savā priekšā)
Un baznīcas vēlaizvien man patīk kā arhitektūras priekšmeti (un vēl arī tāpēc, ka tur ir tik kluss un mierīgs) bet es tomēr neesmu Kristiete. Un nedomāju būt. (Nu, es domāju būt vispārīgi)
Būt vai nebūt - tāds ir jautājums. Un es tikai nesen sapratu šitās štelles būtību līdz pašam kaulam (un vēl līdz kaula smadzenei jāaizkož, bet tas jau ir cits stāsts.)
Galu galā - tu vari nebūt (tagad) jo gremdējies atmiņās, cerībās, un tamlīdzīgās ilūzijās, un vari būt (šeit un tagad)
Un tomēr.
Tas ir rausītis. (Laikam arī kaķene, bet neesmu īsti droša)
Tas ir ventilators (kā es viņu vēlaizvien turpinu saukt) Un viņš bija MILZĪGS, lai gan noteikti ne milzīgākais.
Kā - diezgan labi - var redzēt, esmu iemīlējusies mākoņos. (Vienu brīdi bija doma mainīt tos baložu dibenus pret kaut ko skaistāku, bet tas jau būtu pārāk...klasiski.)
Vakar tieši skatījos Tukumā uz eglēm, tām, kas pašā pašā tālumā, un ir pietiekami augstu (mazlietiņ uzkalnē) lai izskatītos, ka līdz ar viņām beidzas arī pasaule. Un nudien izskatījās kā tādas izrobotas debesis, tur, nomalē.
Man neiziet no atmiņas viena feina lieta, ko kaut kad, kaut kur izlasīju/dzirdēju. Ka tas, kas mūs vis vairāk kaitina citos cilvēkos un lietās, ir arī viena no mūsu īpašībām. Un es esmu tam radusi apstiprinājumu ne vienu reizi vien. Bet pirmais solis uz labošanos iz apzināšanās, tāpēc es turpinu vērot.
Piemēram, es nesen lasīju kaut kādas šausmīgi pārtulkotas Brāļu Grimmu pasakas, un mani visvairāk kaitināja, cik tur viss bija sasteigts - Pasaka 'Salātlapiņa' bija uz trīs lapām. Un es tā padomāju, un sapratu, ka rakstot, nu, domrakstus vai stāstus, piemēram, tā ir arī viena no manām problēmām. Bailes izplūst un iejusties mirklī. Vēlme visu ātri, ātri izstāstīt un nodarīt. Bet tad jau nesanāk nekāda iejušanās.
Man mājās ir Grimmu pasakas angļu valodā, tik pat kā orģināli, nu, diezgan tuvi tiem, un ziniet, ''Ansītis un Grietiņa'', piemēram, ir PILNĪGI savādāka. Tā ir kā apkopojums no vairākām pasakām, kuras mūsdienās var atrast dažādās pasaku grāmatās. Pirmkārt jau, Grietiņa ir adoptēta, un beigās apprecās ar Ansīti.
Vistgrūtāk man tagad iet ar manu jaunāko apņemšanos (vienu no) un tā ir mēģināšana nešķirot lietas un notikumus labos un sliktos, bet pieņemt tos tādus, kādi tie ir, un ļauj tiem notikt un paiet. Kā mirkļi paiet, tas man vienmēr ir bijis mierinājums, piemēram, reizēs, kad jāiet pie zobārsta. Es tikai iedomājos ''bet tūlīt tik un tā jau būs vakars un tas jau būs pagātnē''. Jā, tas palīdz, ticiet man.
Viens no maniem mērķiem šogad - sākot jau ar skolas laiku - ir iestāšanās improvizācijas teātrī. Ar skaudību lūkojos uz mammas pasākumiem un darbībām un tādā garā, un sapratu, ka man arī gribās. Kaut kur izpausties, izlikt sevi. Kaut ko interesantu.
Braukšana ar riteni, protams ir jauka, arī.
Bet būtu tak jauki kaut ko sasniegt.
Grāmata ir viens no maniem mērķiem.
Ak, šeit ir piestrādājuši radoši noskaņoti cilvēki. Sievietes un Frīkbaiki.
Laikam man vairs nav ko teikt, pagaidām.
Un visi nākamie vārdi
Ir jau izdomāti
Pārsvītroti un izlaboti
Vēl neizrunāti
Es mācos runāt
Mācos runāt ar acīm
No acīm uz acīm
Mācos ļaut vējam
Plūst cauri
Es esmu vien
Sablīvēts tukšums
Un man ir tik daudz
Ko sacīt
Un vārdi nebeidzas
Tie steidzas
Uz galu
Kur beigšos es
Sāksies manas
Pasaules beigas
Un starts
Te būs tramvajs (uzreiz nezinkāpēc galvā ienāca prātā filma ''ilgu tramvajs'')
Šajās bildēs nav redzams šo kaķu reālais gigantiskums. Bet pareizini savu galvu ar divi un sanāks Čiepa.
Es GODA VĀRDS biju šokēta, ka govis ir tik lielas. Es viņas esmu redzējusi pļavās, un kaut kad, senā bērnībā, arī tuvumā, bet kopš tā laika pagājusi gandrīz vesela dekāde. Un TIK LIELA!
atā
Šī bilde man ļoti patīk.
Pa ceļam uz Tukumu iebraucām arī Sabilē, aplūkot šos skaistuļus.
Surikāts.
Elīna Rībena.
Bet - galu galā - man ir gandrīz 400 rakstus, kurus var lasīt, lasīt, un pārlasīt.
Galu galā esmu atmetusi ar roku ''savādā'' rakstīšanā. Jo? Man apnika, nepatika, noriebās, jau no sākta gala īsti nepatika un atgādināja tos tīņu romānus kuri ir interesanti, bet tik pat vērtīgi kā ievārījuma pļeka uz tikko uzklāta asfalta. Un es pāarrakstīšu kaut desmitreiz, kamēr sanāks kaut kas vērtīgāks par ievārījuma pļeku.
Galu galā - tu vari nebūt (tagad) jo gremdējies atmiņās, cerībās, un tamlīdzīgās ilūzijās, un vari būt (šeit un tagad)
Un tomēr.
Vakar tieši skatījos Tukumā uz eglēm, tām, kas pašā pašā tālumā, un ir pietiekami augstu (mazlietiņ uzkalnē) lai izskatītos, ka līdz ar viņām beidzas arī pasaule. Un nudien izskatījās kā tādas izrobotas debesis, tur, nomalē.
Man neiziet no atmiņas viena feina lieta, ko kaut kad, kaut kur izlasīju/dzirdēju. Ka tas, kas mūs vis vairāk kaitina citos cilvēkos un lietās, ir arī viena no mūsu īpašībām. Un es esmu tam radusi apstiprinājumu ne vienu reizi vien. Bet pirmais solis uz labošanos iz apzināšanās, tāpēc es turpinu vērot.
Braukšana ar riteni, protams ir jauka, arī.
Bet būtu tak jauki kaut ko sasniegt.
Grāmata ir viens no maniem mērķiem.
Ir jau izdomāti
Pārsvītroti un izlaboti
Vēl neizrunāti
Es mācos runāt
Mācos runāt ar acīm
No acīm uz acīm
Mācos ļaut vējam
Plūst cauri
Es esmu vien
Sablīvēts tukšums
Un man ir tik daudz
Ko sacīt
Un vārdi nebeidzas
Tie steidzas
Uz galu
Kur beigšos es
Sāksies manas
Pasaules beigas
Un starts
Surikāts.
Elīna Rībena.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru