Šī ir viena no retajām reizēm, kad es te rakstu to, kas sakrājies, nevis to, kas noticis. Notikušais tomēr ir tik viegli aizmirstams un nesvarīgs.
Es domāju, par māju sajūtu. Šovakar vienu brīdi man bija tik skumji un vientuļi, un es nevarēju saprast, kā mamma, oma, nu - ģimene - spēj, nemaz pie tā nepiedomājot, radīt tādu pāri plūstošu māju sajūtu. Kur?
Un tad es uzliku mantras, paņēmu grāmatu, iededzu naktslampiņu, un sapratu - māju sajūta nav piesaucama un nav arī radāma kaut kā - mākslīgi. Tā rodas tad, kad tu mājās dari to, kas tev vislabāk patīk, to, kas silts un mīļš.
Un sāka jau aust saule, kad es sapratu, ka tās ir tikai manas iedomas. Nu, tās skumjas, un vientulība.
Tā ir tikai noskaņa, kas valda visapkārt. Pie noskaņas mājās ir jāpiedomā, paviršība tur galīgi neder. Ir jādomā, kur darīt nepatīkamas lietas, un kur - mīļas un gaišas. Kā sveces. Kā laba grāmata. Kā silta sega. Kā mantras. Kā joga, kad aust saule. Kā jūra. Kā silta tējas krūze un rupjmaizes gabaliņš.
Es atcerējos par bērnību, domājot par bērnību manī vienmēr raisās skumjas. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka tas - viss tas - vairs nevar notikt, vismaz šajā dzīvē ne.
Ziemassvētku vakars, uz galda tumsā ēdieni, un sveces - un Raimonda Paula mūzika. Es to redzu tā, ittin kā acu priekšā. Gandrīz varu saost karstus, kūpošus kartupeļus, apkaisītus ar dillēm, un egles bumbiņu sasišanos, kad uzpūš kāda stiprāka vēja brāzma.
Es nezinu, kur tas pazuda.
Un ir tik skumji, ka nezinu, kur likties. Es ļoti gribu pie jūras, agri no rīta, vai varbūt vēlu vakarā.
Un es nesaprotu, vai es gribu cilvēkus, vai ne. Brīžiem es varu tikai runāt, un runāt, un man vajag daudz, daudz cilvēku. Un ir brīži, kad es kā lācis vēlos ielīst savā aliņā, un nodoties lēnām, mīkstām domām kā zema migla.
Pirms diviem gadiem, paliku pie draudzenes laukos. Katru nakti, kad gāju gulēt, man uzmācās neizprotamas skumjas, ilgas pēc mājām, un tā tas ir arī tagad. Un es sapratu, ka tās nav ilgas pēc Mājas. Tās ir ilgas pēc tās māju sajūtas, kuras radīšana ir tik smalka un trausla.
Es nezinu.
Es domāju, par māju sajūtu. Šovakar vienu brīdi man bija tik skumji un vientuļi, un es nevarēju saprast, kā mamma, oma, nu - ģimene - spēj, nemaz pie tā nepiedomājot, radīt tādu pāri plūstošu māju sajūtu. Kur?
Un tad es uzliku mantras, paņēmu grāmatu, iededzu naktslampiņu, un sapratu - māju sajūta nav piesaucama un nav arī radāma kaut kā - mākslīgi. Tā rodas tad, kad tu mājās dari to, kas tev vislabāk patīk, to, kas silts un mīļš.
Un sāka jau aust saule, kad es sapratu, ka tās ir tikai manas iedomas. Nu, tās skumjas, un vientulība.
Tā ir tikai noskaņa, kas valda visapkārt. Pie noskaņas mājās ir jāpiedomā, paviršība tur galīgi neder. Ir jādomā, kur darīt nepatīkamas lietas, un kur - mīļas un gaišas. Kā sveces. Kā laba grāmata. Kā silta sega. Kā mantras. Kā joga, kad aust saule. Kā jūra. Kā silta tējas krūze un rupjmaizes gabaliņš.
Es atcerējos par bērnību, domājot par bērnību manī vienmēr raisās skumjas. Es nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka zinu, ka tas - viss tas - vairs nevar notikt, vismaz šajā dzīvē ne.
Ziemassvētku vakars, uz galda tumsā ēdieni, un sveces - un Raimonda Paula mūzika. Es to redzu tā, ittin kā acu priekšā. Gandrīz varu saost karstus, kūpošus kartupeļus, apkaisītus ar dillēm, un egles bumbiņu sasišanos, kad uzpūš kāda stiprāka vēja brāzma.
Es nezinu, kur tas pazuda.
Un ir tik skumji, ka nezinu, kur likties. Es ļoti gribu pie jūras, agri no rīta, vai varbūt vēlu vakarā.
Un es nesaprotu, vai es gribu cilvēkus, vai ne. Brīžiem es varu tikai runāt, un runāt, un man vajag daudz, daudz cilvēku. Un ir brīži, kad es kā lācis vēlos ielīst savā aliņā, un nodoties lēnām, mīkstām domām kā zema migla.
Pirms diviem gadiem, paliku pie draudzenes laukos. Katru nakti, kad gāju gulēt, man uzmācās neizprotamas skumjas, ilgas pēc mājām, un tā tas ir arī tagad. Un es sapratu, ka tās nav ilgas pēc Mājas. Tās ir ilgas pēc tās māju sajūtas, kuras radīšana ir tik smalka un trausla.
Es nezinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru