Rīga. Mīla.

Un tagad es izstāstīšu, ko es darīju Rīgā (atskaitot pasākumu Piņķos, par kuru stāstīts manā iepriekšējajā rakstā.)

Nu, vispār es neesmu droša, vai ir jēga vispār kaut ko rakstīt un censties (tāpēc es necentīšos, kā saka, nav cerību, nav cenšanās, nav vilšanās)

Bet, kāpēc gan es vispār te esmu?

 Nu, tie ir zvirbuļi.

Ļoti glīti perās smiltiņās.

Es domāju par cilvēkiem.

 Precīzāk, par sarunām.
Jo vecāka es palieku, jo mazāks man kaifs no bezsaturīgām sarunām, nu, labi, mazās devās viss ir noderīgs un labs, bet kad nekam nederīgas sarunas kļūst par vienīgo sarunu veidu ikdienā, tas sāk kļūt sasodīti nogurdinoši.

Es domāju, tādos brīžos man vienkārši nav ko - un ar ko - runāt. Ir dažādi cilvēki.
Tādi, ar kuriem sarunājoties, tu uzzini kaut ko jaunu. Atklāj kaut ko interesantu (par otru cilvēku, par sevi, par dzīvi, par domām, par dajebko)
Un tādi, kuru sarunas ir kā burbuļi, vieglas, nekam nederīgas un ātri aizmirs(z?)damas. Reizēm tādas ittin labi noder, bet reizēm gribās kaut ko...noderīgāku. Sātīgāku. No putukrējuma vien nepaēdīsi.

 Kāda jēga jēgai, ja jēgai nav jēgas?
Jēga ir stulbākais vārds pasaulē.
To noteikti izdomāja kāds pilnīgs nejēga.
Esmu pārliecināta.

 Es vairs nespēju atšķirt, kurš ir mans saldējuma kokteilis, kurš mammas, un kurš omas.
Ir cilvēki, kas uzskata, ka ''man jāiet pastaigāties ar mammu'' or smth, nav gana nopietns iemesls aiziešanai. It kā ģimene būtu kaut kas nejēdzīgs. Bērnišķīgs. Stulbs.

Un jūs, cilvēki, domājat, ka neesat iedomīgi egoisti?

 Nu, es vismaz to atzīstu. Ka esmu egoiste. Un mazliet sadomājusies - iedomājusies - caurdomājusies.

 Tieši par mani. Daži, kad uzzin, ka es neskatos tv, nepīpēju, nedzeru un neēdu gaļu skatās uz mani kā uz kaut kādu....neveiksminieci. (Citos tu redzi tikai savu spoguli, atspoguļojumu, ne tā?)

 Tas ir mans burvīgais stūrītis. Palodze. Es mīlu savu istabu, bet tomēr gribētu mazliet...mīļāku. Kaut kas nav.

 Es mīlu arī savu kaķi.

 Un sevi.

 Tie ir mani jumti. pretējie. Mīļi. Tāpat kā visi citi jumti, kurus esmu pētījusi caur saviem (citiem) logiem. Piedodiet visi jumti, kurus es esmu aizmirsusi. Lūdzu!

 Es un minka.

 Es un logs.

 Tāpēc mamma ar mani nerunā.

Nu labi.

Vispār jau runā.

Bet forši, vai ne?

Ak kungs. Mana mamma ir kaut kāds nolādēts hipsters.

Un es esmu dārzenis.

 Vecmāmiņai omas tv ir lillā mati. Forši!

 Man vairs nav, ko piebilst. (Man ir laba gramatika? Es nezinu, kā ir.)

Man jāstrādā pie grāmatas. Es nezinu. Viņa kaut kā vairs nav..ir izplūdusi ārā no manām rokām un aizgājusi savu ceļu. Es vairs īsti sevi viņā nejūtu. Bet, es droši zinu, ka ja izrakstītu sevi, tad neviens to grāmatu nelasītu, pat neņemtu rokā.

Tā būtu pārāk dīvaina.

Bet ne skumja.

Es, galu galā, cenšos būt.

Emo ir iestiguši pagātnē.

Hipiji nākotnē.

Es pagaidām nezinu.

Tāds ašais. Sejasizteiksmes. I have no idea, what am i doing there (nospļauties man par manu angļu valodu, tiešām.)

 Ir grūti būt pašam, neiegūstos ienaidniekus.
Man laikam jāsāk iegūt ienaidniekus.
Bet man ir bail dusmoties un būt dusmu upurim (Dusmu, kas nāk no manis vai kāda cita)
Kam tas vispār vajadzīgs?
Man nevajag cilvēkus.
Mani kaitina cilvēki.
Nu, ne visi.
Daži.
Vairākums.
Visi.

Ak.

Laikam ir vienalga, ja tu esi strange, visi tevi ienīst, or smth, ja tu esi tu pats un brīvs?

Tu nevari būt brīvs, ja brīvs nav tavs prāts, vai ne?

''i'd rather people hate me for who i am then have them like me for who im not.''
/Kurts Kobeins/

 Čirrr čirrrr čirr.

 Tas ūdens Daugavā saulē ir gandrīz tik pat zils kā Spānijā.

Dīvaini, ka tad, kad biju Spānijā, es nevēlējos neko pētīt, mācīties, iegūt. Nākamreiz. Jā. Piektajā Spānijas reizē es kaut ko uzzināšu par Spāniju, savādāk nekādas jēgas no tās ceļošanas. Es pat paelju nemāku pagatavot (un nemaz nezinu, vai viņa man īsti garšo. Pirmo un pēdējoreiz es to nogaršoju Barselonā, pārējās reizes mēs nevarējām viņu atrast).

Nu, atā.

Pāris jauki video dienainaktij nevermind.