Laiks, lēnāk.

Izskatās, ka ir jau Novembris, un tas man nepavisam nepatīk. Tik daudz nekā ir noticis, un tomēr laiks ir paskrējis, pilnīgi neapjēdzami. Polija paskrēja neko nemanot, brīvlaiks vispār ir kaut kāds sajucis, un pa šo visu laiku esmu paspējusi atrast no skolas. Un es tiešām nedomāju, ka ar to, ka skola pēc pāris dienām atsāksies, kaut kas būs līdzēts. Nu es nespēju tvert tos niekus nopietni, lai cik daudz tas varētu nozīmēt. Tas viss ir pārlieku nejēdzīgi, ka es sāku justies kā tādā farsā.

Nē, nopietni. Viss ir pārlieku smieklīgi un nesakarīgi. Nu kāpēc lai mani interesētu, kurā gadā nomira cilvēks, kurš man neko nenozīmē, piemēram? Es tīri labi varētu iztikt bez kožļājamās gumijas.

Piemēram, nu.

 Aizvakar es aizdomājos par ēnām un tamlīdzīgām padarīšanām.

Kad ātri kustina roku, tā izplūst.


Kad naktī kustina roku, nu labi, vienalga kad, naktī vieglāk pamanīt, arī tad kaut kas seko rokai.  Ne tākā atblāzma, ne tā kā ēna, tāds ēnains kaut kas seko kustībai un atdarina to pēc mazākkāsekundes. Un ieiet iekšā manā rokā. Es centos saprast, kas tas ir, jo bija tumšs, un ēna tā noteikti nevarēja būt.

 Superkurpis. Mēs dabūjām kinda fonu, redziet, cik kičīgi.

Ko lai vēl saka, laiks ir tāds dzestrs, nu tieši kā pasaules galam. Šis vārds manā prātā ir ieguvis tādu diezgan poētisku noskaņu. Varbūt tādēļ ka tik daudz pieminēts, un jāatzīst taču, ka visā šajā procesā ir sava daļa romantisma, itīpaši, ja to pieminot, fonā skan pareizā mūzika. (kā fona mūzika momentam, knocking on heavens door noteikti ir piemērota šim brīdim)

Vikija lasa grāmatu un es tieši kā uz robežas starp kā gribētos, kā vajadzētu, un kā ir.

Un galvenais, kas man būtu jāatceras (pilnīgi praktisks atgādinājums sev pašai) Ir tas, ka man noteikti ir nepieciešams treniņs (i fiziskais, i garīgais, jo sen neesmu barojusi savu smadzeņpodu ar gudru literatūru un ķermeni vēl neesmu nogurdinājusi sportojot, bet tas drīz tiks labots (LŪDZU, ELĪNI)

Nu, pagaidām.