svētdiena, 2012. gada 4. novembris

mūža laikā sakrātas patiesības.

Pēdējā laikā esmu pasākusi ievietot facebookā ko vairāk par neko, faktiski - savācot to visu kopā, sanāktu viens pieklājīgs raksts šeit. Es domāju, savācot kopā jaunākās sarakstītās blēņas, jo bildes es jau esmu paspējusi te iestuknīt.

Šajā nedēļā pāragra aizmigšana man nav draudējusi (tieši tāpat, kā pāragra pamošanās; es gan neteiktu, ka esmu pārlamīga par šo faktu, jo tas tikai nozīmē to, ka man atliek mazāk dienas gaišo stundu; tas, savukārt, rada sajūtu, ka laikam ir kaut kādas darīšanas un viņš drausmīgi steidzas, neatkarīgi no savu līdzskrējēju (mūsu) domām.)

Nu ko, tādēļ esmu nonākusi pie vairākām daudzmaz nesvarīgām atklāsmītēm, kuras, esmu droša, zināju arī pirmstam, tikai tā īsti neapjēdzu. Neviens nevar apšaubīt, ka ticēt nevar nekam, lai vai to teiktu es vai kāds ultra gudrs zinātnieks, galu galā, man ir vienalga un manu dzīvi tas nekādi neiespaido.

1. Ticēt nevar nevienam un tomēr ik pa laikam šādas tādas novirzes ir iespējamas. Galvenais priekšnosacījums, lai tas nebeigtos ar konkrētu krahu un vilšanos, ir baigais čujs un haļava. Divas diezgan netveramas parādības, kuras tomēr kaut kā uzrodas, kad vajag, un kad ne. Ja vien tu neesi pilnīgs neveiksminieks, bet tas jau arī ir tevis paša radīts stāvoklis.

2. Paļauties bieži vien labāk ir tikai un vienīgi uz savu viedokli. Protams, izņēmums ir gadījumi, kad tu esi simtprocentīgi pārliecināts par tavas un otra cilvēka gaumes saderību, bet šā vai tā, atbildību par sekām nāksies uzņemties tev pašam, it īpaši, ja tas saistīts ar sava fiziskā ķermeņa pārveidošanu. Labāk tad vainot sevi par to, ka stulbi izdomāji. nekā bezjēgā lamāties uz draugu, kurš blenž tevī platām acīm un saka ''bet ir taču smuki''.

3. Muļķīgi būtu pieņemt, ka tava ķermeņa atrašanās vieta ir arī tava konkrētā atrašanās vieta visos brīžos, tajā skaitā miegā, klīniskajā nāvē, nomoda sapņos un tādā garā. Es varētu par to burbulēt cauru diennakti, bet tas šobrīd nav vajadzīgs.

4. Un atkal es atgriežos pie tā paša. Šo man gadiem vien pacietīgi ir mācījusi mamma, bet sakarīgi to apjēgusi es esmu tikai nesen. Pret visu, visu, visu ir jāatiecas ar zināmu devu kritikas. It sevišķī - un jo īpaši tad, ja informācija rakstīta enciklopēdijā, zinātniskajā žurnālā, lapelē pa divdesmit santīmi gabalā vai vikipēdijā. Dumji būtu arī nonākt pie tāda vienpusīga lēmuma, ka dārgas enciklopēdijas un izslavēti zinātnieki vienmēr runā tīru, neapšaubāmu patiesību, un lētas avīzeles vienmēr melo. Var būt gan tā, gan savādāk. Apstiprinājumu tam var rast kaut vai tajā, ka ik gadu zinātnieki noraida iepriekš apstiprinātās tēzes, jo jauni pētījumi un atklājumi stāsta ko pilnīgi pretēju iepriekš domātajam.

Tātad? Gudrākais būtu izlasīt, paturēt atmiņā, bet neradīt nekādus absurdus spriedumus, un nepieķerties teikumiem kā absolūtajai taisnībai. Tā ir ar v-i-s-u. visu. Bez izņēmumiem.

Nepiepildi nekādas citu cerības. Tev ir tikai viena atbildība- pret savu paša esību. Cenšoties piepildīt citu cerības, tu būsi ķezā, jo tās uzkundzēsies, dominēs, tās tevi kropļos un paralizēs. Tās ir tavas ienaidnieces! Ikviens, kurš no tevis kaut ko gaida, cer, ir tavs ienaidnieks- piesargies!...Īsts draugs vienkārši dod tev brīvību. Mīlestība dāvā brīvību; tajā nav nedz gaidu, nedz vēlmes manipulēt- pat netieši. Brīvība ir augstākā dzīves vērtība./Osho/

Labvakar.

Un, protams, virsraksts, tikai, tāpat, tāpat vien. Šīs vienkārši ir dažas no lietām, līdz kurām esmu nonākusi pēdējo gadu laikā. dažas.

Nav komentāru: