Tā jau tas mēdz notikt.
Būtu man pusgadu atpakaļ kāds vaicājis, ko es īsti vēlos darīt, vēlos iemācīties, precīzāk, vai man vispār ir jebkādas cilvēciskas intereses, kurās neietilpst stundām ilga tapešu raksta vērošana vai kaut kas tikpat bezjēdzīgs, well, ja man jautātu, es teiktu - nezinu pat ko es teiktu. Klusētu. Pasmietos.
Varbūt sāktu muldēt kaut ko par ģitāru vai gleznošanu, vai tautas dejām (labāk izlikties, ka es nekad to neesmu vēlējusies darīt).
Likumsakarīgi, ka viena no manām New Years resolutions ir ''negaidīti pārsteigumi;izvēles;vēlmes;ceļojumi'''. Ceļojumi - nu, tas jau nav nekas jauns, nepavisam. Tas man ir bijis asinīs jau kopš zīdaiņa vecuma, ignorējot faktu, ka vienīgā vieta, kur spēju nokļūt saviem zīdaiņa spēkiem bija tuvākais istabas stūris, vai, ja labi pacentos, kāda blakusistaba.
Nebūtu nekādas vainas iemācīties spēlēt bungas - un, sakot bungas, es nedomāju tās, kurām ir n'tie šķīvji un sazin vēl kas, kur neviens vidusmēra cilvēks nespēj orientēties. Es drīzāk domāju tās perkusiju bungas, kuras vienmēr ir ļoti dekoratīvas un tiek darbinātas manuāli, t.i. - ar paša roku, ne vālīšu, piesitieniem.
Un, lai arī es zīlēšanu pārāk augstu nevērtēju, rūnu vēsture un visi pārējie faktori tomēr ir mani pārliecinājuši, ka tās nav kārtējās lētticīgo, nelaimēs iebridušo cilvēku zvejotāju-čigāniešu pasakas. Turklāt pats fakts, ka rūnu komplekts jāveido, no, piemēram, gareniem, pludmalē salasītiem oļiem šķiet gana romantisks pat tādam dvēselē ciniskam cilvēkam kā man.
Un haikas-haikas-haikas. Vēlme tās rakstīt, jāatzīst, radās krietnu laiciņu pirms Jaunā gada, t.i. - nu, aptuveni decembra sākumā, ja nemaldos. Vēl aizvien neprotu tehniku (3-5-3; 5-7-5), piemēram, kas tur tajā pirmajā, otrajā, trešajā rindiņā jāraksta. Man mājās ir daži apburoši haiku krājumi, bet, lielākoties tie ir tulkojumi no, hmm, laikam jau japāņu valodas, tāpēc zilbes nebūt nav tādā skaitā, kā teorētiski tām vajadzētu būt.
Gleznošana. Viss, ko es jebkad esmu radījusi uz papīra, ir tikai viens solis manā pašizglītošanās ceļā, viens solis pēc krāsas smaržojošajā mākslas pasaulē, kurā, vismaz, šajā tās izpausmē, es īpaši labi neorientējos. Kaut kā vēl nemāku tehnikas pamatus tik labi, lai varētu sākt improvizēt un izlikt savas jūtas uz papīra, bet šī visa koncentrēšanās uz sīkām detaļām, piemēram, acs formu vai lūpu rieviņām man uzdzen zināmu trauksmi un bezcerību vienlaikus. Kamēr apkārt mani mākslinieciskie draugi runā par tādiem man nesaprotamiem jēdzieniem, kā, piemēram, audekls, kaut kādi cementi, kaut kas tur vēl, es tikai varu plivināt savas vāverastu otas un bojāt savu lēto, tuvākajā grāmatnīcā nopirkto BALINĀTO papīru, o jā.
Joga. Nez kādēļ esmu nolēmusi iet mātes pēdās - vismaz vienā ziņā. Domāju, ka ja sākšu mācīties un apgūt kaut daļu no kundalini un tamlīdzīgām padarīšanām jau 15 gadu vecumā, man būs daudz vieglāk pēc tam, kad sasniegšu, nuuu, piemēram, trīsdesmit gadu vecumu, un mēģināšu kļūt par jogas pasniedzēju, ha-ha-ha-ha-ha. Good joke, Elina.
Kinda Epifānijas. Nevarēšu atrast piemērotāku vārdu. Man jau ir n-tās klades, kurās es praktizēju cilvēku portreta attēlojumu vārdos, konkrētas vietas noskaņas aprakstīšanu vai tamlīdzīgas padarīšanas. Way to go.
Eksotiski ēdieni. Zilā siera maizītes, suši, melnais princis - tas vispār nekas nav, bet, no otras puses - tas tomēr jau ir kaut kas, un nākamais solis varētu būt atkārtota ladū gatavošana - žēl, vajag dziļāku pannu, ir bijis neveiksmīgs precedents.
Mandalas. Smilšu. Reizes, cik esmu tās taisījusi, ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Bet tas mani tiešām aizrāva, un - nu jā, negribas jau atzīties, bet krāsainas smilties vienmēr kaut kā rada to bērnības sajūtu, tādas asociācijas ar smilšukastēm un tādā garā. Un, kopš es esmu uzzinājusi visātrāko un vienkāršāko viedu, kā pašai tās izgatavot - well...tas ir tikai laika un naudas jautājums. Nu, vispār jau gribēšanas jautājums. Vai, ja tā padomā, vispār jau slinkuma jautājums.
Augu sagatavošana dekoratīvām vajadzībām. Es, kā essstētiska būtne mīlu skaistas lietas, pat ja to pielietojums ir pilnīgi nepraktisks. Kā, piemēram, banānu mizu kaltēšana, vai zīļu vākšana, vai akmeņu krāsošana, un viss, pateicoties Stenderam, kurā visādi šāda veida krikum tiek izmantoti, lai padarītu skaistu un patīkamu kaut vienkāršāko vannas sūkli. Thanks!
Tagad tik neapmaldīties.
Būtu man pusgadu atpakaļ kāds vaicājis, ko es īsti vēlos darīt, vēlos iemācīties, precīzāk, vai man vispār ir jebkādas cilvēciskas intereses, kurās neietilpst stundām ilga tapešu raksta vērošana vai kaut kas tikpat bezjēdzīgs, well, ja man jautātu, es teiktu - nezinu pat ko es teiktu. Klusētu. Pasmietos.
Varbūt sāktu muldēt kaut ko par ģitāru vai gleznošanu, vai tautas dejām (labāk izlikties, ka es nekad to neesmu vēlējusies darīt).
Likumsakarīgi, ka viena no manām New Years resolutions ir ''negaidīti pārsteigumi;izvēles;vēlmes;ceļojumi'''. Ceļojumi - nu, tas jau nav nekas jauns, nepavisam. Tas man ir bijis asinīs jau kopš zīdaiņa vecuma, ignorējot faktu, ka vienīgā vieta, kur spēju nokļūt saviem zīdaiņa spēkiem bija tuvākais istabas stūris, vai, ja labi pacentos, kāda blakusistaba.
Nebūtu nekādas vainas iemācīties spēlēt bungas - un, sakot bungas, es nedomāju tās, kurām ir n'tie šķīvji un sazin vēl kas, kur neviens vidusmēra cilvēks nespēj orientēties. Es drīzāk domāju tās perkusiju bungas, kuras vienmēr ir ļoti dekoratīvas un tiek darbinātas manuāli, t.i. - ar paša roku, ne vālīšu, piesitieniem.
Un, lai arī es zīlēšanu pārāk augstu nevērtēju, rūnu vēsture un visi pārējie faktori tomēr ir mani pārliecinājuši, ka tās nav kārtējās lētticīgo, nelaimēs iebridušo cilvēku zvejotāju-čigāniešu pasakas. Turklāt pats fakts, ka rūnu komplekts jāveido, no, piemēram, gareniem, pludmalē salasītiem oļiem šķiet gana romantisks pat tādam dvēselē ciniskam cilvēkam kā man.
Un haikas-haikas-haikas. Vēlme tās rakstīt, jāatzīst, radās krietnu laiciņu pirms Jaunā gada, t.i. - nu, aptuveni decembra sākumā, ja nemaldos. Vēl aizvien neprotu tehniku (3-5-3; 5-7-5), piemēram, kas tur tajā pirmajā, otrajā, trešajā rindiņā jāraksta. Man mājās ir daži apburoši haiku krājumi, bet, lielākoties tie ir tulkojumi no, hmm, laikam jau japāņu valodas, tāpēc zilbes nebūt nav tādā skaitā, kā teorētiski tām vajadzētu būt.
Gleznošana. Viss, ko es jebkad esmu radījusi uz papīra, ir tikai viens solis manā pašizglītošanās ceļā, viens solis pēc krāsas smaržojošajā mākslas pasaulē, kurā, vismaz, šajā tās izpausmē, es īpaši labi neorientējos. Kaut kā vēl nemāku tehnikas pamatus tik labi, lai varētu sākt improvizēt un izlikt savas jūtas uz papīra, bet šī visa koncentrēšanās uz sīkām detaļām, piemēram, acs formu vai lūpu rieviņām man uzdzen zināmu trauksmi un bezcerību vienlaikus. Kamēr apkārt mani mākslinieciskie draugi runā par tādiem man nesaprotamiem jēdzieniem, kā, piemēram, audekls, kaut kādi cementi, kaut kas tur vēl, es tikai varu plivināt savas vāverastu otas un bojāt savu lēto, tuvākajā grāmatnīcā nopirkto BALINĀTO papīru, o jā.
Joga. Nez kādēļ esmu nolēmusi iet mātes pēdās - vismaz vienā ziņā. Domāju, ka ja sākšu mācīties un apgūt kaut daļu no kundalini un tamlīdzīgām padarīšanām jau 15 gadu vecumā, man būs daudz vieglāk pēc tam, kad sasniegšu, nuuu, piemēram, trīsdesmit gadu vecumu, un mēģināšu kļūt par jogas pasniedzēju, ha-ha-ha-ha-ha. Good joke, Elina.
Kinda Epifānijas. Nevarēšu atrast piemērotāku vārdu. Man jau ir n-tās klades, kurās es praktizēju cilvēku portreta attēlojumu vārdos, konkrētas vietas noskaņas aprakstīšanu vai tamlīdzīgas padarīšanas. Way to go.
Eksotiski ēdieni. Zilā siera maizītes, suši, melnais princis - tas vispār nekas nav, bet, no otras puses - tas tomēr jau ir kaut kas, un nākamais solis varētu būt atkārtota ladū gatavošana - žēl, vajag dziļāku pannu, ir bijis neveiksmīgs precedents.
Mandalas. Smilšu. Reizes, cik esmu tās taisījusi, ir saskaitāmas uz vienas rokas pirkstiem. Bet tas mani tiešām aizrāva, un - nu jā, negribas jau atzīties, bet krāsainas smilties vienmēr kaut kā rada to bērnības sajūtu, tādas asociācijas ar smilšukastēm un tādā garā. Un, kopš es esmu uzzinājusi visātrāko un vienkāršāko viedu, kā pašai tās izgatavot - well...tas ir tikai laika un naudas jautājums. Nu, vispār jau gribēšanas jautājums. Vai, ja tā padomā, vispār jau slinkuma jautājums.
Augu sagatavošana dekoratīvām vajadzībām. Es, kā essstētiska būtne mīlu skaistas lietas, pat ja to pielietojums ir pilnīgi nepraktisks. Kā, piemēram, banānu mizu kaltēšana, vai zīļu vākšana, vai akmeņu krāsošana, un viss, pateicoties Stenderam, kurā visādi šāda veida krikum tiek izmantoti, lai padarītu skaistu un patīkamu kaut vienkāršāko vannas sūkli. Thanks!
Tagad tik neapmaldīties.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru