Es neticu sapņu tulkiem.
Principā, ir trīs punki, pēc kuriem pārbaudīt, vai sapņu tulks ir mēsls, vai tomēr ne.
Pirmkārt. Ja vārds 'izkritis zobs'', tiek raksturots kā tuvēja iespējama kāda radinieka nāve/slimība.
Otrkārt. Ja nazis tiek raksturots kā iespējamas traumas gūšana.
Treškārt. Ja gaļa simbolizē tikai un vienīgi pārticību.
Vislabākais, manuprāt, ir saprast pašam. Nebalstoties uz māņticību vai visādiem pieņēmumiem, ieklausīties sevī. Visi augstākminētie ir no dzīves (grāmatām) ņemti un absurdi, manuprāt.
Ir jau arī jājūt, kad sapnim ir skaidrojums, un kad tas ir vienkāršs redzēto/domāto atkritumu savārstījums vienā blīvā, zumošā murgā vai vienkārši nesakarīgā sapnī-sapnītī.
Un ko, ja sapnī ar nazi griez jēlu gaļu?
Droši vien tas nozīmē to, ka es sačakarēšu savu iespējamo laimi, ne, sapņu grāmata?
Vai varbūt to, ka es pārcirtīšu saites ar kaut ko, tādējādi gūstot pārticību?
Un ja nu tas apzīmē to, ka, atkal klausoties lekciju par manu bezjēdzīgo veģetārismu, es pēkšņi izvilkšu kamikadzes zobenu, un uztaisīšu sev harikiri, lai visiem miers?
Ziniet, var būt visādi.
Bet pārsvarā maniem sapņiem ir kaut kāds sižēts. Vai vismaz - nelielas likumsakarības. Sapņu likumsakarības. Protams, ka bieži vien vairākas lietas noris vienlaikus, vai arī sākas - tām vidū iespraucas kāda cita, un, citai turpinoties, pievienojas pirmās turpinājums. Un vēl. Un vēl.
Sapņos jau laika un telpas nav.
Nu, ja vien nav vajadzība.
Šonakt bija pavisam jocīgi. Nu, pēdējais šīs nakts sapnis.
Mani sapņi vienmēr ir sulīgi. Pulsējoši. Piesātināti. Zumoši.
Bet šis - pie galda, pie rūtiņu burtnīcas.
Zīmēju kraukli atplestiem spārniem. Kaut kur periodiski uznira mana māsa, kas arī, ne ta zīmēja, ne ta zirgs bija. Te pēkšņi rūtiņu burtnīca kā datora palete - ideāli spārni paši uznirst.
Un te mans krauklis atdzīvojas, izlido no burtnīcas. Un es - krauklis pats. Un kaut kur vēl ērglis. Un es, krauklis ar zirga dvēseli metos virsū, ne ta ērglim, ne ta burtnīcai, ne ta vēl kaut kam. Tā arī pamodos. Apmulsusi.
Un it nekā nevaru saprast.
It nekā.
Nu re, un pulkstens jau pāri pusnaktij. Varētu jau, tāpat vien, kādu jaunu blogu uztaisīt. Lai neaizmirstās, kā. Lai nepazūd iemaņas. Un ir taču kaifs.
Elīna.
Principā, ir trīs punki, pēc kuriem pārbaudīt, vai sapņu tulks ir mēsls, vai tomēr ne.
Pirmkārt. Ja vārds 'izkritis zobs'', tiek raksturots kā tuvēja iespējama kāda radinieka nāve/slimība.
Otrkārt. Ja nazis tiek raksturots kā iespējamas traumas gūšana.
Treškārt. Ja gaļa simbolizē tikai un vienīgi pārticību.
Vislabākais, manuprāt, ir saprast pašam. Nebalstoties uz māņticību vai visādiem pieņēmumiem, ieklausīties sevī. Visi augstākminētie ir no dzīves (grāmatām) ņemti un absurdi, manuprāt.
Ir jau arī jājūt, kad sapnim ir skaidrojums, un kad tas ir vienkāršs redzēto/domāto atkritumu savārstījums vienā blīvā, zumošā murgā vai vienkārši nesakarīgā sapnī-sapnītī.
Un ko, ja sapnī ar nazi griez jēlu gaļu?
Droši vien tas nozīmē to, ka es sačakarēšu savu iespējamo laimi, ne, sapņu grāmata?
Vai varbūt to, ka es pārcirtīšu saites ar kaut ko, tādējādi gūstot pārticību?
Un ja nu tas apzīmē to, ka, atkal klausoties lekciju par manu bezjēdzīgo veģetārismu, es pēkšņi izvilkšu kamikadzes zobenu, un uztaisīšu sev harikiri, lai visiem miers?
Ziniet, var būt visādi.
Bet pārsvarā maniem sapņiem ir kaut kāds sižēts. Vai vismaz - nelielas likumsakarības. Sapņu likumsakarības. Protams, ka bieži vien vairākas lietas noris vienlaikus, vai arī sākas - tām vidū iespraucas kāda cita, un, citai turpinoties, pievienojas pirmās turpinājums. Un vēl. Un vēl.
Sapņos jau laika un telpas nav.
Nu, ja vien nav vajadzība.
Šonakt bija pavisam jocīgi. Nu, pēdējais šīs nakts sapnis.
Mani sapņi vienmēr ir sulīgi. Pulsējoši. Piesātināti. Zumoši.
Bet šis - pie galda, pie rūtiņu burtnīcas.
Zīmēju kraukli atplestiem spārniem. Kaut kur periodiski uznira mana māsa, kas arī, ne ta zīmēja, ne ta zirgs bija. Te pēkšņi rūtiņu burtnīca kā datora palete - ideāli spārni paši uznirst.
Un te mans krauklis atdzīvojas, izlido no burtnīcas. Un es - krauklis pats. Un kaut kur vēl ērglis. Un es, krauklis ar zirga dvēseli metos virsū, ne ta ērglim, ne ta burtnīcai, ne ta vēl kaut kam. Tā arī pamodos. Apmulsusi.
Un it nekā nevaru saprast.
It nekā.
Nu re, un pulkstens jau pāri pusnaktij. Varētu jau, tāpat vien, kādu jaunu blogu uztaisīt. Lai neaizmirstās, kā. Lai nepazūd iemaņas. Un ir taču kaifs.
Elīna.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru