Nu tā. Es taču apsolīju otro daļu par to pasākumu, vai ne?
Bet par to, par to raksta beigās. Pēdejā laikā ir notikušas tik daudz jaukas lietas, un man ar tām noteikti jāpadalās. Nē, šoreiz tiešām bez sarkasma vai kaut kā tamlīdzīga (lai gan viss bez sarkasma liekas tāds pats, kā ēdiens cilvēkam, kas vienmēr tam pievieno klāt tonnu sāls.)
Vakar gadījās kaut kas jauks. Mēs un Kakao vēsā mierā pastaigājām pa Rīgu, un pēkšņi sāka līt. Nu, man nesen nokrāsoti mati, un nevar taču ļaut salīt (kleita vēl sarkana paliks, un ko tad?) Tā nu kakao man iedod maisiņu, un mēs lēnā garā čāpojam. Uz mājām.
Apstājas tāds baigi smalks, melns džips, mēs neko, ejam tālāk. No autiņa izkaras ārā kaut kāds sasukājies vīrietis, un iedod mums lietussargu. Smalki, ne? Ar paskaidrojumu ''ar maisiņu tā nesmuki izskatās''. Kādi glauni cilvēki, vai! Kā viņš var nesaprast, ka maisiņš uz galvas ir pēdējais modes kliedziens? Es gandrīz pateicu viņam visu, ko par viņu domāju, bet tad sapratu, ka arī lietussargs uz galvas ir diezgan stilīga štelle, un lepni atmetusi ''paldies'' pēc labākajiem bērnudārza pusdienu pateicības standartiem, un aizmetos māju virzienā.
Tā kā ar mani vienmēr ir kopā mans draugs Mērfija likums, pēc piecām minūtēm beidza līt. Nu, šis tāds jauks Mērfijs. Es viņu labi baroju, pēdējā laikā (tā arī ir tā veiksmes atslēga. Labi jābaro Mērfijs, lai viņš liekas reiz mierā)
Izlaidīsim visādus murgus, un - voilā! - ir jau šodiena.
Nu ko, bildes?
Šī ir viena sasodīti hipsterīga bilde. Tas manī uzdzen dažādas depresīvas domas, piemēram ''mājās nav krējuma, tas nozīmē, ka es nevaru uzcept melno princi.'' Es nkad vairs nespēšu būt laimīga.
Tas sākās parkā. Es mēģināju saskatīt savu nākotni vecā coca cola iepakojumā, kurš stāvēja uz skapja un krāja putekļus, ne naudu, kā bija paredzēts. Tajā brīdī, kad es zīlēju, traukā bija coca cola. (ohoo) Es vienmēr prātoju, kāpēc visu coca colas firmu nevarētu saukt ''sprite'' vai ''fanta'' un ko vēl tur viņi ražo. Starpcitu, kaut kur Rīgā pārdodot ķiršu kolu. sky un tādā garā. Bet tas tāds, ''viena tante Elza Berga teica'', tā kā es nezinu, cik tur patiesības.
Zvirbuļi bija nolēmuši rīkot zvirbuļu parādi vai vienkārši zvirbuļneatkarības pasākumu, vai dienu, kad mutējās pirmais mazais dinozaurs un kļuva par putnu, es tak nezinu.
Un par brīnumu, pasākums notika tieši blakus Kruasānam. Mēs neskaitāmies, jo mēs neesam ēdamas (žēl gan. Diez, kāda ir sajūta, esot kruasānam? Ja nu arī kruasāni pārdzimst? Padomā, iespējams kāds, ar kuru tu runā šobrīd, iepriekšējā dzīvē ir bijis Kruasāns (Varbūt tā esmu es).
Un tad es dalījos ar kruasānu, lai ļautu viņam pārdzimt manā nākošajā māsas meitā.
Zvirbulis tikai veltīja man ''who do you think you are?'' skatienu, bet es atbildēju ''running around leaving scars''
Nu es te tāda.
Nu redziet, mani mati ir aizdegta sērkociņa krāsā. Viņiem bija jābūt rozā, bet, kā tagad es domāju, thanks god, ka viņi ir sarkanīgi. (sarkani, drīzāk)
Cik āāizraujoša bilde. Viņā ir dziļa doma.
Un šīs bildes doma ir skaidra ''Vai tas, kas tur lido, ir nlo vai vienkārši uzpūties balodis?''
Daudz atslēgu. Es nesaprotu. To atslēgu būšanu (un arī atslēgas, ja tā labi padomā. Ir arī tādi atslēgu psihoterapeiti?)
Bet par to, par to raksta beigās. Pēdejā laikā ir notikušas tik daudz jaukas lietas, un man ar tām noteikti jāpadalās. Nē, šoreiz tiešām bez sarkasma vai kaut kā tamlīdzīga (lai gan viss bez sarkasma liekas tāds pats, kā ēdiens cilvēkam, kas vienmēr tam pievieno klāt tonnu sāls.)
Vakar gadījās kaut kas jauks. Mēs un Kakao vēsā mierā pastaigājām pa Rīgu, un pēkšņi sāka līt. Nu, man nesen nokrāsoti mati, un nevar taču ļaut salīt (kleita vēl sarkana paliks, un ko tad?) Tā nu kakao man iedod maisiņu, un mēs lēnā garā čāpojam. Uz mājām.
Apstājas tāds baigi smalks, melns džips, mēs neko, ejam tālāk. No autiņa izkaras ārā kaut kāds sasukājies vīrietis, un iedod mums lietussargu. Smalki, ne? Ar paskaidrojumu ''ar maisiņu tā nesmuki izskatās''. Kādi glauni cilvēki, vai! Kā viņš var nesaprast, ka maisiņš uz galvas ir pēdējais modes kliedziens? Es gandrīz pateicu viņam visu, ko par viņu domāju, bet tad sapratu, ka arī lietussargs uz galvas ir diezgan stilīga štelle, un lepni atmetusi ''paldies'' pēc labākajiem bērnudārza pusdienu pateicības standartiem, un aizmetos māju virzienā.
Tā kā ar mani vienmēr ir kopā mans draugs Mērfija likums, pēc piecām minūtēm beidza līt. Nu, šis tāds jauks Mērfijs. Es viņu labi baroju, pēdējā laikā (tā arī ir tā veiksmes atslēga. Labi jābaro Mērfijs, lai viņš liekas reiz mierā)
Izlaidīsim visādus murgus, un - voilā! - ir jau šodiena.
Nu ko, bildes?
Puķes ir nabaga nosūkātu čupačupu pēcnācēji (nē, nākamā dzīve, nezinu, kā jāsaka)
