Daži veidi, kā nosist laiku, un tamlīdzīgas muļķības.

Šie karstuma/aukstuma/slapjuma/sausuma uzliesmojumi un tikpat ātrie norimumi man sāk krist uz nerviem. Ja man būtu izvēle, es, protams, izvēlētos mūžīgus 28 grādus un vidēji slapju laiku, un, protams, citu klimatu un zemi, un, moška, arī kontinentu, jo cik es gadu laikā esmu sapratusi, šīs zemes klimats pilnīgi noteikti man neder (un jā, es neesmu patriots. Laikam. Jā, ik palaikam uznāk kaut kādi bezjēdzīgi latviskuma uzliesmojumi, bet es tos ātri vien aizmirstu un aizmetu pagātnē.)

Vai tad pasaule nav viena?

Manuprāt patriotisms ir tas, kas dala pasauli daļās un neļauj visam būt vienam. Vienai valstij, piemēram. Tad es varētu bez jebkādiem pārmetumiem apmesties, piemēram, tagadējās Spānijas dienvidos un pavadīt tur visu savu atlikušo dzīvi-dzīvīti, kamēr vien neapniks.

Vai nav jauki? Atklāju kaut kādu fīču Prt Sc sakarā. Sākumā jebkas-kaut kas ir Jāprt sc'no, un tad jāie'paste'o iekš skype sarunas. voila - un bilde gatava.
Nu, pamēģiniet taču,

Nu, šitā ir galīgi stilīga dziesma.

Tomēr laikam ir vasara, bet, kā sākās, tā Augusts. Daudz darīšanu. Piemēram, 17tajā jāiet uz Prāta vērtas koncertu. Galīgi jauki. Ar Elziņu, tagad prātoju, ko viņai uzdāvināt (ziniet, divu mēnešu trimds prom no Latvijas nav nemaz tik maz! :D )

Tagad par runājošajiem kaķiem. Mani visvairāk no šīs interesantās kaķu sugas uzrunāja šis eksemplārs:

Es ceru, ka tas ir īstais video, jo es esmu pārāk slinka, lai to pārbaudītu.

Atsevišķām lielo smadzeņu pasugām tais senajos laikos govs lidošanas pieredzējums būtu licies varen smieklīgs. Viņa nepavisam neizskatījās gracioza.


Es nezinu kādēļ, bet man šķita, ka šis citāts no ''Galapagu salas'', K. Vonnegūts, likās varen atbilstošs visai šai cilvēcisko dzīvnieku, vai kā arī tur būtu-nebūtu padarīšanai.

Redzējāt to 15gadīgo Lietuvieti Rutu, kura uzvarēja Olimpiskajās? Redzējāt? Redzējāt?

Es gar zemi.

Aplausi.

Ar ko es jūs tagad gribu iepazīstināt?

Ar stumbleupon.com?

O, nē, tieša reklāma pilnīgi noteikti nav manā gaumē

It kā es zinātu, ko šis termins nozīmē.

Nu, es varu piedāvāt 15 veidus kā veiksmīgi nosist mūsu strauji izsīkstošos laika krājumus.


Bīdīt kursoru pa aplīšiem, liekot tiem sadalīties un pavairoties, beigās izdzemdējot kaut ko, katru reizi kaut ko citu, bet varbūt arī es maldos. (Ja tā, tad tur uzradīsies maziņš kosmonauts)
.


Galīgi nejēdzīga rotaļlietiņa

Kaut kas, ko es vēl aizvien neizprotu, bet tur ir kasete, tāpēc tas laikam ir kruti.

Šitas te murgs.

Disneja tēli reālajā dzīvē. (piemēram ragana no mazās nāriņas ir īpaši iedvesmojoša)

Lūkot te.

Ā, tulkojums vārdam FELICHITA ir Laime.

33. veidi kā palikt Kreatīvam.

Lasu vecos draugiem.lv dienasgrāmatas ierakstus un žagojos, brizdama cauri savām  ''Manu smadzeņu vietā ir štovēti kāposti'' un tamlīdzīgām attīstības fāzēm. Vispatīkamākā man šķiet pirmā un tagadējā. (Pirmās laikā radās, piemēram, dzejolis ''kuksa'', kuru kaut kur šī bloga dzīlēs esmu nopublicējusi)

Un pilnīgi nesaistīti ar visu iepriekšminēto atradu kāda mākslinieka spēles ar gaismu un ēnām.

Feini, ne?

Un katrā gadījumā, varat mēģināt izsekot šī mākslinieka otu vicināšanai un uzburt uz papīra kaut ko līdzīgu. 

Lidošana nav bīstama. Bīstama ir lidmašīnas avārija.
Katrā gadījumā, gaisā vēl neviens nav palicis, vai ne?
Bet mūsu zemeslode taču atrodas gaisā. Pati savā.
Ak, vai.

Atgriežamies pie maniem ļoti jaukajiem ierakstiem draugu dienasgrāmatā. Labākais jau ir tas, ka galvā man darījās tas pats, kas tagad (lai gan es sāku stipri apšaubīt. to. Savu intelektu. Vai bīšanos no tā)

Tikko es pirmoreizi biju tik ārprātīgi slapja ziemā. Ak, ko nu tur daudz stāstīt. Mēs bijām uz kalna [saprotams] Un braucām uz dibeniem, ar ragavām  [jautri] Ar viko ar, bet tikai pāris reizes. Tad man aizbrauca jumts, [tā iemesls bija tas, ka sniegs nekusa [tas, kas man virsū] un nebija auksti vai slapji]  Un es sāku vārtīties pa sniegu. Turklāt man vislaik slīdēja kājas, kad es kāpu kalnā, tāpēc tas vispār bija ārprātīgi. Es biju galīgi slapja, Jumts bija kautkur uz Āfriku aizbraucis, un [elza 'netīšām iemeta man sniegu,tādu pamatīgu, virsū. ] Aiz kakla!

Nu ko šis liecina par mani?

Shame, shame on me.

Un šis tas dzejisks.

Ēnas.
Tumši pelēki gaismas atkritumi.

(Tik jauna un jau pesimiste? Bet kurā vietā pesimisms? Manas smadzenes.

Tās ir ļaunas.)

Vai iekava spēj dzīvot patstāvīgu dzīvi?

(
)

Atcerējos par kādu grupu.

 Vilkt psihodēliskas, izplūstošas spirāles un apļus.

voilā

Nu, tas pagaidām no manis viss. Šodien (šis raksts sākās trešdienā un beidzās ceturtdenā, pulksten 0:03, novērtējiet! )

Surikāts.

Vides dejas II un zvirbuļu tornādošausmas.

Nu tā. Es taču apsolīju otro daļu par to pasākumu, vai ne?

Bet par to, par to raksta beigās. Pēdejā laikā ir notikušas tik daudz jaukas lietas, un man ar tām noteikti jāpadalās. Nē, šoreiz tiešām bez sarkasma vai kaut kā tamlīdzīga (lai gan viss bez sarkasma liekas tāds pats, kā ēdiens cilvēkam, kas vienmēr tam pievieno klāt tonnu sāls.)

Vakar gadījās kaut kas jauks. Mēs un Kakao vēsā mierā pastaigājām pa Rīgu, un pēkšņi sāka līt. Nu, man nesen nokrāsoti mati, un nevar taču ļaut salīt (kleita vēl sarkana paliks, un ko tad?) Tā nu kakao man iedod maisiņu, un mēs lēnā garā čāpojam. Uz mājām.

Apstājas tāds baigi smalks, melns džips, mēs neko, ejam tālāk. No autiņa izkaras ārā kaut kāds sasukājies vīrietis, un iedod mums lietussargu. Smalki, ne? Ar paskaidrojumu ''ar maisiņu tā nesmuki izskatās''. Kādi glauni cilvēki, vai! Kā viņš var nesaprast, ka maisiņš uz galvas ir pēdējais modes kliedziens? Es gandrīz pateicu viņam visu, ko par viņu domāju, bet tad sapratu, ka arī lietussargs uz galvas ir diezgan stilīga štelle, un lepni atmetusi ''paldies'' pēc labākajiem bērnudārza pusdienu pateicības standartiem, un aizmetos māju virzienā.
Tā kā ar mani vienmēr ir kopā mans draugs Mērfija likums, pēc piecām minūtēm beidza līt. Nu, šis tāds jauks Mērfijs. Es viņu labi baroju, pēdējā laikā (tā arī ir tā veiksmes atslēga. Labi jābaro Mērfijs, lai viņš liekas reiz mierā)

Izlaidīsim visādus murgus, un - voilā! - ir jau šodiena.

Nu ko, bildes?

 Šī ir viena sasodīti hipsterīga bilde. Tas manī uzdzen dažādas depresīvas domas, piemēram ''mājās nav krējuma, tas nozīmē, ka es nevaru uzcept melno princi.'' Es nkad vairs nespēšu būt laimīga.

 Tas sākās parkā. Es mēģināju saskatīt savu nākotni vecā coca cola iepakojumā, kurš stāvēja uz skapja un krāja putekļus, ne naudu, kā bija paredzēts. Tajā brīdī, kad es zīlēju, traukā bija coca cola. (ohoo) Es vienmēr prātoju, kāpēc visu coca colas firmu nevarētu saukt ''sprite'' vai ''fanta'' un ko vēl tur viņi ražo. Starpcitu, kaut kur Rīgā pārdodot ķiršu kolu. sky un tādā garā. Bet tas tāds, ''viena tante Elza Berga teica'', tā kā es nezinu, cik tur patiesības.

 Zvirbuļi bija nolēmuši rīkot zvirbuļu parādi vai vienkārši zvirbuļneatkarības pasākumu, vai dienu, kad mutējās pirmais mazais dinozaurs un kļuva par putnu, es tak nezinu.

 Un par brīnumu, pasākums notika tieši blakus Kruasānam. Mēs neskaitāmies, jo mēs neesam ēdamas (žēl gan. Diez, kāda ir sajūta, esot kruasānam? Ja nu arī kruasāni pārdzimst? Padomā, iespējams kāds, ar kuru tu runā šobrīd, iepriekšējā dzīvē ir bijis Kruasāns (Varbūt tā esmu es).

 Un tad es dalījos ar kruasānu, lai ļautu viņam pārdzimt manā nākošajā māsas meitā.

 Zvirbulis tikai veltīja man ''who do you think you are?'' skatienu, bet es atbildēju ''running around leaving scars''

 Nu es te tāda.

Puķes ir nabaga nosūkātu čupačupu pēcnācēji (nē, nākamā dzīve, nezinu, kā jāsaka)

 Nu redziet, mani mati ir aizdegta sērkociņa krāsā. Viņiem bija jābūt rozā, bet, kā tagad es domāju, thanks god, ka viņi ir sarkanīgi. (sarkani, drīzāk)

 Cik āāizraujoša bilde. Viņā ir dziļa doma.

 Un šīs bildes doma ir skaidra ''Vai tas, kas tur lido, ir nlo vai vienkārši uzpūties balodis?''

 Daudz atslēgu. Es nesaprotu. To atslēgu būšanu (un arī atslēgas, ja tā labi padomā. Ir arī tādi atslēgu psihoterapeiti?)

Rīgas dāmas. Plīstošu ziedlapiņu skaņa.

Amm, what was I talking about?

Ā, šodien biju Rīgā. Uz pāris stundiņām. Burtiski. Viss bija jauki, atskaitot to skriešanu uz vilcienu beigās, bet arī to var pieciest.

Un nu par visu bildēs.

 Patiesībā bilžu ir ļoti maz, tāpēc man nāksies vien izstāstīt lielāko daļu bez bilžu palīdzības.
Tātad, bildē ir - kas? - oooo, jā, Tukuma stacija. Redziet, es šodien atklāju jaunu (nu labi, pusgadu vecu) bilžu apstrādes mājaslapu, tāpēc...Ha, vai nav glīti?

 Suņuka skices. Ja kārtīgi samiegsi acis un pielieksies pie datora (telefona, televizora, radio, radiatora) ekrāna, varēsi arī viņas saskatīt. (Vai es jau teicu, kāpēc mēs braucām uz Rīgu? Suņukam bija šādas tādas darīšanas RDMV (Rīgas dizaina un mākslas vidusskola). Un es, protams, apņēmos pildīt gida pienākumus.)
Skices paņemtas līdzi veiksmei - un iedvesmai - un drosmei.

 (Vai nav smalki, ko?) Vilciens Tukumā, galapunkts Rīgā. (Vispār Rīga ir ļoti fotogēniska, tas man jāatzīst.)

 Mans stulbais skatiens. Es izskatos ļoti riža, un man jau patiktu, ja mani mati tiešām būtu tādā krāsa...bet nu nekā. Kā i, tā i. Ko tur padarīsi.

(Vai ir vērts piebilst, ka rakstu sāku taisīt 22.06, bet turpinu 23.06?)

Tātad, mēs lēnā garā devāmies pie manis, lai atpūstos pēc garā, tālā ceļa (vesela stunda piecpadsmit) un pārģērbtos, un varbūt arī kaut ko uzkostu. Aizejam - neviena nav mājās! Nu, vismaz durvis neviens nevēra vaļā, arī pēc manas vardarbīgās zvana spaidīšanas. Protams, atslēgas man nebija līdzi (Jo mamma solījās būt mājās.)

Tāpēc mēs devāmies uz RDMV (kājām, voila) Un pēc kāda laiciņa tur arī nonācām (baigi stilīga skola). Tagad izlaidīšu garlaicīgo daļu (Kā es pusstundu riņķoju pa skolas foajē, gaidot S.) Un atgriezīšos pie brīža, kad bijām atkal atnākušas līdz manām mājām. Izrādījās, ka mamma vienkārši ir bijusi dušā, kamēr mēs zvanījām. Lie-li-ski! Bur-vī-gi!

Zinājāt, ka ar govs mēsliem var mazgāt grīdas, etc.? Gade vai gude vai dega, vai kaut kā tā to pulveri sauca, nopirkām Rāmā, nē, Hanumanā, nu, velnssazin kā to veikalu sauca, lai gan es uz viņu eju katru nedēļu.

Jā, jā, zinu, es jau jums esmu noriebusies ar to savu QUEEN.

Uz vilcienu mēs paspējām pēdējajā minūtē. Protams, apsēsties mēs dabūjām tikai pēc Bulduriem, kur izkāpa lielākā daļa pasažieru, līdz tam mēs stāvējām pe durvīm, nu, tām pašām ārējām (izklausās aplam muļķīgi)

Un, tā kā Rīgā es atradu Tukuma ielu...

Redz, Tukumā es atradu Rīgas ielu! Vai nav jauki?

Es rakstu tā kā tāda debiliķe.

Jauki.

Vispār man patīk.

To ''tā kā'' varēja arī nelikt, ne?

Un no ''ne'' arī.

Nujā.

Un šodien ir briesmīgs laiks. Nekas, es sevi mierinu ar domu, ka tumsā, t.i. - naktī tik un tā ir vienalga, vai ir apmācies vai ne, ka tik nelīst (es tomēr neatbalstu lietu, kaut arī jāņi it kā ir lietus laiks. IT KĀ. Tikai tāpēc, ka pāris gadus pēc kārtas Jāņos IR bijis lietus.)

Atā.

Surikāts.

Mana mūzika un sapņi

Nu tā. Šobrīd es lieliski izklaidējos Vikijas mājās, kamēr viņa mazgā matus, neko nezinot, par manis  veiktajām neģēlībām (labi, to es pateicu tikai tāpēc, lai izklausītos baigi badass)

Šī ir ļoti veca dziesma (2003) un man loti atgādina bērnibu (man tad bija...aptuveni pieci gadi)
Man bērnību atgādina arī Bregovičs.
Mēs viņu bieži klausījāmies, kad es biju maza.

Nezinu, vai šī ir īstā dziesma.
Katrā gadījumā, es atceros, kā bērnībā skraidīju ap krēsliem, klausoties mūsu Bregoviča CD.

Un šīs divas dziesmas, kuru video ir stipri līdzīgi;

Piekritīsit man, ka ir kaut kas līdzīgs? Protams, ne jau dziesmā. Un tas melnais smuki kratās. Ha.

Es varētu meklēt vēl, bet šobrīd man nekas nenāk prātā.
Tikko atcerējos, kā izskatījās Sarkandaugavā, kad mēs tur dzīvojām. Smuki, nebijan nekādas lielas un nesmukas mājas (ak, es vecmodīgā)

Starpcitu, es tagad sēžu pie Vikijas datora, ja, un varu izspiegot visus viņas failus, ja vēlos. Kā atriebību.
Viņa mani piecēla pusdesmitos manā mājā, iekārdinot ar zemeni, kuru es dabūju pirms pāris minūtēm. Nu, vai nav neģēle?

Ja es esmu ielikusi pareizo dziesmu, šai ir galīgi bezsakarīgs piedziedājums.

Well somebody told me

You had a boyfriend

Who looks like a girlfriend

That I had in February of last year

It's not confidential

I've got potential 

Interesanti, ar dzilu jēgu, blah, blah, blah.

Iedomājieties, man skanēja Depeche mode, un mana māsa atļāvās pavaicāt ''kas tā par stulbu mūziku?''

ESMU GAR ZEMI.

Kā var nosaukt šo dziesmu par stulbu?

Labi, vienalga.

Interesants video, jā.

Ko vēl es varētu piebilst? Šovakar būs bildes, jā. Daudz (vai vispār ne. Vikija nemīl daudz bildēties. Bet nekas, es izdomāšu veidu, kā atvērt viņas fotogrāfiskās čakras)

Keep dreaming!

Surikāts.

ĶIRŠI?

Nu ko, pienācis laiks kārtējai atskaitei par to, kas jauns un labs noticis pēdējās dienās. (Vai pēdējajās? Nekad neesmu tikusi skaidrībā, kā tad īsti ir)

Tātad...nu vispār jau šī nedēļa ir bijusi samērā garlaicīga, salīdzinot ar iepriekšējo. Bet es pacentīšos, un izspiedīšu no sevis, cik tik daudz var.

Tātad, nedēļas sākumā es ļoti aktīvi marinējos dārzā, inspicējot rododendrus un deportējot gliemežus ārpus mūsu dārza teritorijas (paklusējam piecas minūtes par nabaga gliemežiem kuri nu ir palikuši bez mājām)

Vispār es vēlaizvien neesmu noķērusi vasaras sajūtu. Varbūt pie tā vainojams drūmais laiks, nezinu. Dažas dienas tomēr ir diezgan saulainas, nav ko melot. Bet gribētos vairāk pie dabas - tanī pat laikā doma par kasīšanos visu atlikušo vasaru man nešķiet pārāk kārdinoša. Varbūt kādu dien' uz jūru jāaizlaiž?  Vienai. Hm.

Vakar es apstaigāju savus pavisam vecos - netik vecos - nesenos blogus. Pamparam, es pacentīšos un ielikšu dažas adreses tūlīt, lai varat pasmieties par manu izaugsmi (kura turpina augt, protams)
Kamēr es meklēju...

Esmu diezgan droša, ka pirmais ir šis - ELĪNAS DIENASGRĀMATA.
Tālākās adreses galīgi nebūs nekādā hronoloģiskā secībā.

Šo blogu mēs uztaisījām kopā ar astoņkāji (kurš tur uzrakstīja tieši neko)  - Dzerminka.
(Nosaukums neko neizsaka, ticiet man)

Kā redziet, sākumā es biju diezgan pamatīgi pievērsusies blogspotam. sākumā.
Tad es pievērsos latviešu blogu saitiem (neesmu droša, vai sekojošais nav mans pats-pirmais. Galīgi neesmu droša. MAZĀ

Tad blogs kaut ko nočakarēja, un es uztaisīju jaunu blogu, ar ļoti dīvainu nosaukumu. Kurš arī neko neizsaka par tā saturu. Galīgi ne. Mamma

Es izlaidīšu veselu lērumu vienraksta blogu, garlaicīgu blogu, un nesakarīgu blogu.
Tad es pievērsos pizco (diemžēl neatceros, kā manu blogu sauca) un vēl kaut kādam...jā, man nav pārāk laba atmiņa.

Šis ir mans pirmais ''kārtīgais'' blogs - Avīze. (ucoz.lv saitē. Diezgan praktiska mājaslapa, tikai bez jebkādiem spam-filtriem. diemžēl.)

Tad es atklāju wordpress valstību. Zupā.
Un tas nav viss! (Vai esmu jau zaudējusi jūsu uzmanību? seski, seski, seski, vardes, žirafes, silikons, līvu akvaparks, labi pietiks)

Es centos izveidot blogu savai māsai. Man tas izdevās ne-pārāk, (ja jau es par viņu atcerējos tikai vakar) Elzas blogs.

Tad es atgriezos pie blogs.lv un uzmeistaroju vienu bezsakarīgu blogu. Bāze.

Man radās ģeniālas idejas. daudz. Krāsainais. , YOU NEED TO HATE THIS CAT, Minka.

Un, protams, es izdomāju kaut kur sabāzt savus dzejoļus. Paga, nē, bija kaut kas labs.

KAUT KAS LABS

(es pie šīs dziesmas vienmēr raudu. Cik zinu, viņa pēdējā, vai priekšpēdējā dziesma.)

Murrr

Pēdējās pāris dienas ir bijušas...diezgan interesantas, jā. Bilžu man tikpat kā nav (kad es tagad tā domāju, laikam gan easy varēju dažas uzņemt; bet nu nekas)

Tātad, trešdien man bija izlaidums GB TDS (Gints Bude) Bildes - visas - es dabūšu rīt, kad aizbraukšu uz Tukumu, bet šobrīd varu parādīt dažas - un tas jau ir kaut kas!

Te es eju (tikko saņēmusi diplomu un rozi, ha)

 Te es (ar drausmīgi saviebtu seju) pozēju ar savu mazo mammu (viņa ir īsāka par mani arī tad, kad man nav 10cm kurpju) Ha. Bet vispār, mīļa bilde.

Tadammm.

Un te, protams, klasiskā bilde ar Budi. Heijā, esmu pabeigusi! Laimīga! :)

Ceturtdiena...diezgan garlaicīga, laikam, vismaz neatceros, ka kaut ko interesantu būtu darījusi.

Man šķiet, ka es todien aizgāju uz parku, vai kaut kā tā. ĀĀ, es satiku Elzu.


 Bet piektdiena - piektdiena gan bija jauka! Rīts gan sākās ar nelielu vilšanos (kā nekā, Sanitiņa uzaicināja mani uz kkādu Avon pasākumu, es aizbraucu, bet izrādījās, ka nekas nenotiek) Bet, lai nu kā, mēs forši pastaigājām, tad ar Baibu aizbraucām līdz centrāltirgum, kur es iztērēju gandrīz visu savu naudu.

Vispār tirgū ir vismaz trīsreiz lētāk kā veikalā, ja ne vairāk. Kilograms zemeņu - vidēji 1,30-2,30. Gurķi vispār par smieklīgu cenu (Ls 0,80 vai mazāk kilogramā) Un, tad, protams Arbūzs (0,30 santīmi kilogramā, kā nenopirksi?) Un ZOSU KĀJIŅAS.

Es viņas nebiju redzējusi TIK SEN. Nopietni. Es biju pilnīgi-pilnīgi-pilnīgi gar zemi. Es gan nopirku tikai 100gramus (un samaksāju 0,20 santīmus) bet es zinu - nākamreiz es pirkšu kilogramu. Trīs lati, nieks!

Tad es uztaisīju zemeņu zupu.

ZEMEŅU ZUPA.

Vajadzīgs:
Smērējamais siers (der Kāruma klasiskais, filadelfija, iespējams par Mascarpone)
Zemenes
Piparmētras

Pagatavošana:
Zemenēm norauj lapiņas. Zemenes samet lielā bļodā, pieliek klāt sieru. Par proporcijām - jo vairā siera būs, jo biezāka būs masa. (Sākumā es biju domājusi taisīt kremu (tad sieru vajag daudz) bet beigās zemenes izrādījās vairāk, un sanāca tāda kā zupa.) Visu sablenderē, ja gribas, var likt klāt cukuru, es gan neliku, jo zemenes tāpat saldas. Ieber svaigas (var arī kaltētas) piparmētru labas un vēlreiz sablenderē. Bļodiņā samet dažas nolobītas, nesablenderētas zemenes, tām pāri pārlej zupu. Dekorē ar piparmētru lapiņām, mellenēm - vienalga. Jā, klāt var likt da-jeb-kādas ogas, tur nekādu ierobežojumu nav. Galvenais, lai garšo. Pēc visa šitā uz kādām 10 minūtēm ieliek saldētavā, lai biezāka un atsvaidzinošāka. Ā, un var piepilināt mazliet citrona.

Kā redzqat, ļoti ņammīgi.

Sestdiena, t.i. vakardiena, bija ĻOTI, ĻOTI, ĻOTI jauka. Rīts nebija sevišķi interesants, ja neskaita to, ka aizgāju gulēt divos, jo izdomāju noskatīties Harija Potera piekto daļa (jā, man ir pieci gadi, blah, blah, blah)

Pamodos sešos. (Ļoti interesanti, ne?) Iedzēru tēju un Aizmigu. Pamodos vienpadsmitos, un izdomāju, ka jātaisās. Tad nu es sataisījos.

Un aizgāju uz parku.

Un vēl es redzēju, kā zvirbuļu mammas bāž saviem bērniņiem rīklē manus šokolādes cepumus. awww 

Jā, lasiet manu twitteri, btw. (@pieceofalien)

Gulēju saulītē, lasīju grāmatu, ēdu cepumus, sauļojos, metu cepumus zvirbuļiem, un mazie zvirbulīši vēra vaļā savas mutes, un mammas viņos stūķēja cepumiņus. Tas bija mīļi.

Tad pie manis pienāca kaut kāds Austrālietis ( tā viņš stādījās priekšā) Un STUNDU kaut ko stāstīja par dievu. Angliski. Es gandrīz aizmigu. Viņš stāstīja, ka mani ir pārņēmis sātans, ka es jau 19 (???) gadus esmu dieva bērns, ka man jāatrod dievs sevī, un tādā garā. Ņemot vērā, ka dievs ir apziņa, es nesaprotu, kāpēc man būtu jākrīt ceļos vai tamlīdzīgi viena džekiņa dēļ, kurš vienkārši bija ļoti apgaismots (tāpat kā Buda, Ghandi, un visi pārējie)

Tad viņš teica, ka šodien dievs man deva lielāko iespēju manā dzīvē (atsūtīja viņu, ko?) un man esot 24 stundas laika, lai pieņemtu dievu (viņš nav mazliet sadomājies?)

Jautri, jā.

Vakarā mani uzaicināja uz Baltic Youth festival. Man neviens neteica, ka tas ir kristīgais pasākums. (Kā redziet, vakar dievs mani par kaut ko ienīda, ha) Tīri jau tas pasākums bija jauks, divas grupas man patika (jo es nesapratu, ko viņi dziedāja) Tad visi krita kaut kādā fanātiskā ārpātā un es aizgāju. Bet bija jauki, bija ļoti jauki vispār.

Nedomājiet, ka es esmu kaut kāda ateiste, ha. Vienkārši tu tici tad, ja nezini. Ticība ir ilūzija, ak, tūlīt mani kāds piekaus (varbūt man iespers zibens)

Jā, es ņirgājos. Labi, eju nokaunēties.

Tagad aizvēršos.

Es gāju par naksnīgo Rīgu, un bija ļoti jauki. Sajutos kā bērns, patīkama sajūta, beidzot.

Atā, Surikāts.

Lietusmēteļi un laivas

Šīs trīs dienas ir bijušas ļoti slapjas, ļoti krāsainas un ļoti interesantas. Jā, neapšaubāmi interesantas, pārpilnas ar dažādām nelaimēm un citādiem interesantiem atgadījumiem.

Bilžu man ir maz, jo man pašai nebija fotoaparāta, bet astoņkājis man nesūta bildes.

Ak, nejaukais astoņkājis!

Tāpēc es jau sākšu stāstīt, un cerēšu, ka viņa man atsūtīs bildes, pirms pienāks vakars. Tā, lūk.

Pirmā diena bija ļoti bezjēdzīga. Mēs nostāvējām trīs stundas rindā, nodziedājām divas dziesmas, un tad mums bija jāiet. Māte daba parūpējās par to, lai sāk līt tieši tajā brīdī, kad mums jāiet, tādēļ mēs izpelnījāmies dažas jaukas replikas, un palielu sekotāju pulku, kuri domāja, ka mēs mūkam no lietus un nolēma darīt to pašu.

Pats koncerts baznīcā bija ļoti parasts un garlaicīgs, ja neskaita to, ka daži labi nogāzās un iztraucēja kluso baznīcas mieru, bet tā nebiju es, paldies dievam.

Tad Godiņa apvaicājās, kurš dzīvo vistuvāk Ģertrūdes baznīcai, un es, neko ļaunu nedomādama atsaucos...Nevajadzēja man tā darīt! Bet neko darīt, tiku pie tonnu smaga maisa ar notīm. Un jauka ''Atnesīsi septembrī uz skolu!'' Lieliski.

----

Vakar es biju plānojusi celties pussešos. KĀ TAD. (Ļoti naivi no manas puses, starpcitu)
Mans modinātājs, protams, nenoskanēja. Vakar nē. Šorīt gan, jā, šorīt viņš izdomāja, ka man ir jāpieceļas pāris stundas agrāk. Liels paldies, priecājies, ka es beigās pārdomāju un neizsviedu tevi pa logu!

Tātad, man bija tieši pusstunda laika, lai izmazgātu matus, saģērbtos, sakrāmētu ēdienu somā un izdarītu vēl kādus pārsimt sīkumus. Nieki.

Tad es devos uz mīļoto Baroncentru lai satiktu Paulu un Atoņkāji kurš aizgulējās. Nu labi, astoņkāji es nesatiku. (It doesnt make sense, right?)
Tramvajā ar mums sāka runāt kaut kādi šaubīga paskata stiprā dzimuma pārstāvji, un neizskatījās, ka viņi brauc uz koncertu Mežaparkā (drīzāk gan pēc minerāļūdeņa veikalā Rimi)

Tad es sapratu, ka man ir pārāk plāns mētelis un nav lietussarga, aaaasom!

Pirmo mēģinājumu mēs pavadījām ēdot, mums paveicās - vēl nelija. Uz vienu brīdi parādījās cerība, ka diena būs karsta, jo sāka karsēt saule, 'n shit. Arī tur mēs kļūdījāmies!

Kā redzat, saulains (Un astoņkājis beidzot atsūtīja bildes)
Tad mums beidzās mēģinājums, un mēs dabūjām pusdienas. Uzminiet, kādas!
Jūs ziniet tos trauciņus, kuros liek ēdienus, kad ņem mājās? Tādi kartona/plastmasas trauciņi ar nodalījumiem.
Cik saprotu, orģinālā bija domāts tā - vienā nodalījumā makaroni ar cīsiņiem, citā kečups, un vēl citā - gurķīši.
Mūsu šķīvjos tas viss bija izmētās pa visiem nodalījumiem, turklāt Evijas gurķīši bija vēl iegrauzti! Kā mēs vēlāk ar mammu runājām - varbūt kāds izslacis pakotājs tā no katra otrā trauciņa pagrauzies - mazliet desiņu, kādu makaronu, gurķīti....jā, viss var būt!

Mēs arī tā lieliski uzēdām mega supergiga cukurvates pa latu gabalā. (Precīzāk - kopā ar Elizabeti aizlaidāmies no citiem ēdājiem) Taču tur kaut kas nebija kārtībā, jo milzīgā cukurvate apēdās trīs minūtēs :(

Un tad nāca lielais, bezjēdzīgais ģenerālmēģinājums, tas sākās šādi -

Un beidzās ļoti līdzīgi
Bet man, atcerieties, nebija nekāda lietusmēteļa, un mani dārgie blakussēdētāji bija tieši tikpat apzinīgi kā es, varbūt daži mazliet apzinīgāki - mums bija divi lietussargi uz piecām. Jauki, ne?

Ha.

Šodien mazs puisītis man nodziedāja ''Mama mia''. Pārspējiet šito!
Starpcitu, esmu pamanījusi jau trīs banānus Rīgas centrā. Un es nedomāju, ka tie ir vienīgie. Es, saprotams, nerunāju par īstiem, ēdamiem banāniem no Rimi, es runāju par tādiem kā :

Iespējams, tas tiešām ir kaut kā saistīts ar Velvet underground, bet tikpat ļoti iespējams ir tas, ka kāds ir vienkārši ļoti traks uz banāniem. Banānumānija.

Esmu pamanījusi, ka pēdējo dienu hits ir šis:

Ha, man arī šodien visu dienu galvā skanēja. Lai gan, kā teica Elza Berga:

Ja viņas vēl uzvarēs finālā, es pakāršos.

Un kā piebilda Linda:

Tad es to nofilmēšu un ielikšu twitterī.


Mīļi.
Es prātoju, varbūt man arī ir pēdējais laiks iegādāties mainstream garos svārkus. Nu nezinu. Tikai tad, ja viņi būs ļoti smuki.

Nākamnedēļ es GBTDS rakstu testu, un ja uzrakstu, tad Pirmajā man ir izlaidums. Izlaidums! Kleita jau nopirkta, kurpju vēl nav. Nu, es ceru, ka testu uzrakstīšu.
Vispār šitās Maija beigas ir tāds sviests un sajukums! Man ir jāraksta tests tajā pašā laikā, kad jāspēlē klavierkoncertā, un jādefilē izlaidumā tajā pašā laikā, kad būtu jādzied vecāku kaut kādā priekšnesumā.

Ha.

Tas ir mans kaķis. 

Tas ir pie Tērbatas ielas - mana mīļākā Rīgas iela, neskaitot Valdemāra un Blaumaņa ielas.

Šī ir kaimiņu kaija, kas parādās katru gadu pavasarī, un dauza pie loga, lai dabūtu ēst. Kā sacīt jāsaka, pieradināta kaija.

Un šis ir balodis, kas smuki iepozēja.

Esmu tik laimīga, un mani nedaudz māc bažas par to, ka šī laime varētu pēkšņi pārvērsties nelaimē. Nezinu, kā.

Atā.
Surikāts.