Pirmā daļa -ŠEIT (labots)
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Trešā daļa - TE.
---
Šitas nudien bija vienreizīgs sapnis. Un es pirmoreizi jutos tik atvieglota, atrodoties savā istabā - Nu labi, savā, un savas māsas istabā.
Cik diez ir pulkstens? Samiegojusies paskatījos uz istabas otru galu, uz vietu, kur parasti atradās pulkstens. Tas tur atradās arī šoreiz, paldies dievam. Tas rādīja precīzi Divpadsmit Nulle Nulle. Un kalendārs tam blakus rādīja precīzi sešpadsmito Jūniju.
- Tu nudien esi čība. -
No blakus gultas atskanēja māsas balss. Es tikai parādīju viņai mēli.
Tas man kaut ko atgādināja. Sapnis! Vienreizīgi neticamais sapnis!
Nav jau brīnums. Un visa tā kņada sapnī sacēlās tikai no tā, ka es parādīju mēli tai.. emm... Sārai? Klārai? Justīnei? Nudien, neatceros. Esmu aizmirsusi jau pusi sapņa. Forši! Laikam jau nesanāks pārsteigt Dinu ar saviem nakts piedzīvojumiem. ''Man bija šizīgs sapnis, bet es neko no tā neatceros''. Izklausās jau ļoti aizraujoši.
- Aha. Labāk būt čībai, ne tādam zābakam, kā tu -
- Nu tev jau labāk zināms! -
Jā, mums ar māsu bija lieliskas attiecības.
- Meitenes, jūs nemaz netaisāties nākt ēst? - Durvīs stāvēja vecmāmiņa. Kā vienmēr, tērpusies pieguļošā tvīda žeketē, kārtīgi piegrieztos svārkos līdz celītim, matus saņēmusi stingrā copē viņa izskatījās baisi nopietna. Tādēļ mēs visi no viņas nedaudz baidījāmies.
Kad māsa bija maza, es viņai stāstīju, ka vecmamma patiesībā ir ragana, kura jebkurā brīdī var izvārīt un apēst kādu no mums. Viņa jau sen zin, ka tā nav tiesa, tomēr mūsu ģimenē neviens tik ļoti nevairās no vecmammas kā Maija.
- Jāā, tūlīt jau nākam - es novilku - kas būs brokastīs? -
- Sparģeļu putra, Marij. Tu labi zini, ka ceturtdienās vienmēr ir sparģeļu putra. Es tev neskaitāmas reizes esmu to atgādinājusi. Turklāt tev kaut kur tavā bardakā tam visam būtu jābūt pierakstītam. Lai pēc piecpadsmit minūtēm jūs abas būtu virtuvē! Šodien atbrauks Tēvocis Leonīds, un es gribu, lai māja būtu kārtībā! Un sakārtojiet savu istabu! -
Es pamāju, un piecēlos, lai meklētu savas drēbes. Forši. Atkal visu dienu būs jāsēž dzīvojamajā istabā, un jāklausās, kā Tēvocis runā par savem zirgiem, likmēm, un atprasa mums matemātiku un klavierspēli.
- Tev nešķiet, ka vecmamma mazliet par daudz uztraucas Tā Leonīda dēļ? -
Māsa jautāja, kad Vecmamma bija aizgājusi, aiz sevis kārtīgi aizverot durvis.
- Viņa vienkārši grib viņu apprecēt, lai vēlāk dabūtu viņa naudu -
Es garlaikoti atbildēju.
Maija laikam nepamanīja ironiju manā balsī.
- Kā gan tu vari tā teikt? - viņa satraucās - Vecmāmiņa ir dāma, viņa nekad.. nekad... Ak, Marij, es vienkārši nesaprotu, kā tu vari būt tik cietsirdīga pret viņu! Dziļi sirdī viņa ir tiešām labs cilvēks, Marij.. -
Es jautājoši uz viņu paskatījos.
- Kas ir? - Māsa uzsprāga. - Kas ar tevi? -
Man no apspiestajiem smiekliem sāka trūkt elpas. Un vēders arī sāpēja.
- Es tikai domāju, cik ilgi būtu jārok, lai tiktu pie tās zelta sirds - Maija pacēla uzacis - turklāt tad tai jābūt viscaur no zelta, savādāk tā rakšana neatmaksājas -
- Ļoti smieklīgi. Es eju ēst... nezinu kā tu. -
Es tikai iesmējos.
Jāā, bija atšķirība starp pusdienu galdu, kas bija manā sapnī, un to, kas atradās mūsu virtuvē. Lai gan ēdiena daudzums bija diezgan līdzīgs. Un par pāri palikušo varēja neuztraukties - tas palika Tima ziņā.
Un lai gan Tims zināja, ka pēc ēšanas viņam tiks lielākā daļa no tā, kas uz galda, vņš tik un tā prasīja ēdienu vēl kamēr cilvēki bija pie galda un ieturēja maltīti.
Paldies dievam, te es zinu, kur man jāsēž.
Un Sparģeļu putrai nebija ne vainas, kā varētu likties. Vecmāmiņas virēja tiešām labi prata savu amatu. Un tas nebija nieks, pagatavot ēdienu, kas garšo visiem mūsu ģimenē.
Es iekodos tikko ceptajā sausiņā. Mmmmm... Par šo ēdienu es būtu gatava atdot veselu karaļvalsti. Piemēram to, kas manā sapnī. Pēc brokastošanas es piecēlos - negaidot, kamēr piecelsies vecmamma, virēja Marta, vai vēl kāds.
- Maija, aizej un piezvani Annai. Viņa prasīja, kā jums klājas, bet tā kā jūs tobrīd gulējāt, un es negribēju viņai samelot, tad teicu, lai viņa pagaida kādu stundiņu, līdz jūs piecelsieties. -
Vecmamma vienmēr mūsu mammu sauca vārdā. Viņa arī mūs sauca vārdā. Apskāvieni, lutināšana - pasarg dievs! Vecmamma neko tādu nekad neatļautos.
Es sekoju Māsai pa pēdām.
- Tu man arī iedosi parunāt, ja? -
Maija uz mani nikni paskatījās.
- Zvani pati! -
Nudien, reizēm es nesaprotu, kas manai māsai iekodis.
Skrēju pie telefona, lai paspētu piezvanīt mammai pirmā. Vienu brīdi jau likās, ka paspēšu, bet tad izdzirdēju ''Čau, mammu, esmu noilgojusies, kāpēc nepiezvanīji agrāk?'' otrā gaiteņa galā, un sapratu, ka laikam tomēr nepaspēšu.
Bet es tik un tā devos pie telefona. Vismaz varēšu paklausīties, ko viņas abas tur runā.
- Maijiņ, jā es arī biju noilgojusies. Bet es tagad kādu laiku nevarēšu jums piezvanīt, ja? -
- Bet kāpēc, mammu? Tu apsolīji! -
Es nosmējos pie sevis. Mana māsa reizēm var uzvesties kā pilnīgs bēbis!
- Redzi...Nu, man ir darīšanas. Es braukšu uz Lietuvu kādu laiciņu pastrādāt, labi? Tāpēc es nevarēšu piezvanīt -
- Kāds sakars Lietuvai ar nespēšanu piezvanīt? -
Es domāju to pašu.
- Nu... nav svarīgi. Neuztraucies par to. Bučas jums abām! Un klausiet vecmāmiņu! -
- Mammu, bet kad tu būsi atpakaļ? -
- Pēc mēneša atbraukšu jums pakaļ, un tad brauksim ciemos pie Tamāras, padzīvosim tur kādu nedēļu.... Atvedīšu jums no Lietuvas saldumus, jums taču garšo, vai ne? Nu, neskumsti. Būs jau labi, nedodos jau karā. -
- Atā. -
-Bučas -
Tas bija savādi. Bet nekas, es gadiem neesmu bijusi pie Tamāras. Un Lietuvas saldumi man tiešām garšo!
Bet veselu mēnesi pie vecmāmiņas... Nespēju vairs saprast, kur ir trakāk - te, vai tajā savādajā sapnī.
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Trešā daļa - TE.
---
Šitas nudien bija vienreizīgs sapnis. Un es pirmoreizi jutos tik atvieglota, atrodoties savā istabā - Nu labi, savā, un savas māsas istabā.
Cik diez ir pulkstens? Samiegojusies paskatījos uz istabas otru galu, uz vietu, kur parasti atradās pulkstens. Tas tur atradās arī šoreiz, paldies dievam. Tas rādīja precīzi Divpadsmit Nulle Nulle. Un kalendārs tam blakus rādīja precīzi sešpadsmito Jūniju.
- Tu nudien esi čība. -
No blakus gultas atskanēja māsas balss. Es tikai parādīju viņai mēli.
Tas man kaut ko atgādināja. Sapnis! Vienreizīgi neticamais sapnis!
Nav jau brīnums. Un visa tā kņada sapnī sacēlās tikai no tā, ka es parādīju mēli tai.. emm... Sārai? Klārai? Justīnei? Nudien, neatceros. Esmu aizmirsusi jau pusi sapņa. Forši! Laikam jau nesanāks pārsteigt Dinu ar saviem nakts piedzīvojumiem. ''Man bija šizīgs sapnis, bet es neko no tā neatceros''. Izklausās jau ļoti aizraujoši.
- Aha. Labāk būt čībai, ne tādam zābakam, kā tu -
- Nu tev jau labāk zināms! -
Jā, mums ar māsu bija lieliskas attiecības.
- Meitenes, jūs nemaz netaisāties nākt ēst? - Durvīs stāvēja vecmāmiņa. Kā vienmēr, tērpusies pieguļošā tvīda žeketē, kārtīgi piegrieztos svārkos līdz celītim, matus saņēmusi stingrā copē viņa izskatījās baisi nopietna. Tādēļ mēs visi no viņas nedaudz baidījāmies.
Kad māsa bija maza, es viņai stāstīju, ka vecmamma patiesībā ir ragana, kura jebkurā brīdī var izvārīt un apēst kādu no mums. Viņa jau sen zin, ka tā nav tiesa, tomēr mūsu ģimenē neviens tik ļoti nevairās no vecmammas kā Maija.
- Jāā, tūlīt jau nākam - es novilku - kas būs brokastīs? -
- Sparģeļu putra, Marij. Tu labi zini, ka ceturtdienās vienmēr ir sparģeļu putra. Es tev neskaitāmas reizes esmu to atgādinājusi. Turklāt tev kaut kur tavā bardakā tam visam būtu jābūt pierakstītam. Lai pēc piecpadsmit minūtēm jūs abas būtu virtuvē! Šodien atbrauks Tēvocis Leonīds, un es gribu, lai māja būtu kārtībā! Un sakārtojiet savu istabu! -
Es pamāju, un piecēlos, lai meklētu savas drēbes. Forši. Atkal visu dienu būs jāsēž dzīvojamajā istabā, un jāklausās, kā Tēvocis runā par savem zirgiem, likmēm, un atprasa mums matemātiku un klavierspēli.
- Tev nešķiet, ka vecmamma mazliet par daudz uztraucas Tā Leonīda dēļ? -
Māsa jautāja, kad Vecmamma bija aizgājusi, aiz sevis kārtīgi aizverot durvis.
- Viņa vienkārši grib viņu apprecēt, lai vēlāk dabūtu viņa naudu -
Es garlaikoti atbildēju.
Maija laikam nepamanīja ironiju manā balsī.
- Kā gan tu vari tā teikt? - viņa satraucās - Vecmāmiņa ir dāma, viņa nekad.. nekad... Ak, Marij, es vienkārši nesaprotu, kā tu vari būt tik cietsirdīga pret viņu! Dziļi sirdī viņa ir tiešām labs cilvēks, Marij.. -
Es jautājoši uz viņu paskatījos.
- Kas ir? - Māsa uzsprāga. - Kas ar tevi? -
Man no apspiestajiem smiekliem sāka trūkt elpas. Un vēders arī sāpēja.
- Es tikai domāju, cik ilgi būtu jārok, lai tiktu pie tās zelta sirds - Maija pacēla uzacis - turklāt tad tai jābūt viscaur no zelta, savādāk tā rakšana neatmaksājas -
- Ļoti smieklīgi. Es eju ēst... nezinu kā tu. -
Es tikai iesmējos.
Jāā, bija atšķirība starp pusdienu galdu, kas bija manā sapnī, un to, kas atradās mūsu virtuvē. Lai gan ēdiena daudzums bija diezgan līdzīgs. Un par pāri palikušo varēja neuztraukties - tas palika Tima ziņā.
Un lai gan Tims zināja, ka pēc ēšanas viņam tiks lielākā daļa no tā, kas uz galda, vņš tik un tā prasīja ēdienu vēl kamēr cilvēki bija pie galda un ieturēja maltīti.
Paldies dievam, te es zinu, kur man jāsēž.
Un Sparģeļu putrai nebija ne vainas, kā varētu likties. Vecmāmiņas virēja tiešām labi prata savu amatu. Un tas nebija nieks, pagatavot ēdienu, kas garšo visiem mūsu ģimenē.
Es iekodos tikko ceptajā sausiņā. Mmmmm... Par šo ēdienu es būtu gatava atdot veselu karaļvalsti. Piemēram to, kas manā sapnī. Pēc brokastošanas es piecēlos - negaidot, kamēr piecelsies vecmamma, virēja Marta, vai vēl kāds.
- Maija, aizej un piezvani Annai. Viņa prasīja, kā jums klājas, bet tā kā jūs tobrīd gulējāt, un es negribēju viņai samelot, tad teicu, lai viņa pagaida kādu stundiņu, līdz jūs piecelsieties. -
Vecmamma vienmēr mūsu mammu sauca vārdā. Viņa arī mūs sauca vārdā. Apskāvieni, lutināšana - pasarg dievs! Vecmamma neko tādu nekad neatļautos.
Es sekoju Māsai pa pēdām.
- Tu man arī iedosi parunāt, ja? -
Maija uz mani nikni paskatījās.
- Zvani pati! -
Nudien, reizēm es nesaprotu, kas manai māsai iekodis.
Skrēju pie telefona, lai paspētu piezvanīt mammai pirmā. Vienu brīdi jau likās, ka paspēšu, bet tad izdzirdēju ''Čau, mammu, esmu noilgojusies, kāpēc nepiezvanīji agrāk?'' otrā gaiteņa galā, un sapratu, ka laikam tomēr nepaspēšu.
Bet es tik un tā devos pie telefona. Vismaz varēšu paklausīties, ko viņas abas tur runā.
- Maijiņ, jā es arī biju noilgojusies. Bet es tagad kādu laiku nevarēšu jums piezvanīt, ja? -
- Bet kāpēc, mammu? Tu apsolīji! -
Es nosmējos pie sevis. Mana māsa reizēm var uzvesties kā pilnīgs bēbis!
- Redzi...Nu, man ir darīšanas. Es braukšu uz Lietuvu kādu laiciņu pastrādāt, labi? Tāpēc es nevarēšu piezvanīt -
- Kāds sakars Lietuvai ar nespēšanu piezvanīt? -
Es domāju to pašu.
- Nu... nav svarīgi. Neuztraucies par to. Bučas jums abām! Un klausiet vecmāmiņu! -
- Mammu, bet kad tu būsi atpakaļ? -
- Pēc mēneša atbraukšu jums pakaļ, un tad brauksim ciemos pie Tamāras, padzīvosim tur kādu nedēļu.... Atvedīšu jums no Lietuvas saldumus, jums taču garšo, vai ne? Nu, neskumsti. Būs jau labi, nedodos jau karā. -
- Atā. -
-Bučas -
Tas bija savādi. Bet nekas, es gadiem neesmu bijusi pie Tamāras. Un Lietuvas saldumi man tiešām garšo!
Bet veselu mēnesi pie vecmāmiņas... Nespēju vairs saprast, kur ir trakāk - te, vai tajā savādajā sapnī.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru