Jau otro dienu esmu atpakaļ apburoša ceļojuma kopā ar kori (Meiteņu kori Rīga) uz Vāciju. Vai, precīzāk - uz Hannoveras reģionu (Vai Hildesheimas, es īsti neizpratu, kā tur ir)
Un šobrīd esmu gatava sniegt nelielu pārskatu - kas un kā.
Hronoloģiskā secībā nav jēgas stāstīt - neba nu Latviešu valodas skolotājai iesniegšu šo atmiņu un bilžu mistrojumu. Varbūt pat būtu gudrāk vienkāršiem vārdiem aprakstīt katru bildi un veiksmīgi tikt līdz pēdējai, un, atvieglojumā nopūšoties, nospiest ''Publicēt'' oranžo podziņu...
Šajā burvīgajā bildē ir attēlots pirmais Rīts Vācijā. Atrašanās vieta - kāda maza skola (sākumskola), kurā mēs sniedzām bērniem nelielu koncertu - un viņi tiešām klausījās, un runāt sāka tikai pie pēdējām dziesmām (un tas tiešām ir kaut kas, jo mēs dziedājām kādas desmit dziesmas vismaz)
Bērni bija tik ļoti iedvesmoti, ka lūdza mūsu autogrāfus un bildes, liekot mums justies a bit kā tādām slavenībām (bet tas jau, protams, tikai laika jautājums, khem). Mūsu mīļākais puika bija ar iniciāļiem JB, nē, es neklausos bebrus, lai gan daba man ir tuva, nē, vienkārši tas bija tik ļoti episki, ka mums nācās viņu iemīlēt visvairāk no visiem bērniem. (Šis teikums noteikti neizklausās stilistiski pareizs, bet nu, kas par to)
Šeit jau varētu sākt tagot cilvēkus pēc to piederības, tautības (bet varbūt arī ne, jo tā tomēr ir lieka diskriminācija, ziniet), tātad -
No kreisās:
Samanta (tā meitene, kurai ir fotoaparāts)
Luīze (tā meitene, kura murrā)
Elza (tā meitene, kura izgudroja zobeningu)
Eļīna (tā meitene, par kuru es neko nespēju pateikt)
Kaut kādi divi zēni kuri ir brāļi Vācieši.
Luka (mēs dzīvojam viņa ģimenē)
Lukas draugs, brālēns abiem brāļiem Vāciešiem (Dzīvo kopā ar Luīzi & Samantu)
Šis ir zobenings.
Tā kā Bottrema ir ļoti mazs ciematiņš, tajā bija tikai viena kafeinīca, pabs, sauciet, kā gribat, un ja vēlies tur izdzīvot, bez mašīnas nu nekādi.
Vienu citu dienu mēs ar Elzu devāmies nelielā pastaigā pie Luīzes un Samantas un re, kāda jauka bilde.
Mūsu lieliskais koris zobeningo (iečekojiet mūsu stilīgās, elektrozilās kleitas, visiem tādu vis nav) Es kaut kur aizmugurē.
Pēc ballītes (kas bija pēc lielā festivāla, kaut kur zemāk) Mēs turpinājām zobeningot (ar fluorescējošiem kociņiem, kuri bija jāvicina fināla dziesmas laikā, tā, lai ar pompu. Bildes apakšā - Madara! Mīlītis Madara, kura man diemžēl jānosit ar Linoleju.
Mazliet tumša bilde, bet te mēs pierunājām dažus random Vāciešus/Poļus/citkoriešus pazobeningot kopā ar mums.
Diezgan daudz..
Mūsu privātā ballīte Nr.2, ēdām daudz konfektes un dzērām Koka kou un apelsīnu sulu, zobeningojām un- AK, PAREIZI, MUMS AR ŠANIJU IR SAVA BACK-DANCERS PROGRAMMA, tas, lai jūs zinat.
Re ku Šanija, labajā stūrī, Stefānija kreisajā malā, Samanta Nr.2 Blakus Lukam, un tas laikam ir viss, ko vēl nebiju pateikusi.
Mūsu iecienītākā izklaide - ar to mūs iepazīstināja Vācieši - piezvanīt kādam Vācu nummuram - un tad sākam bliezt Latviski virsū visu, kas vien ienāk prātā. Pēc tam mūsu teksti kļuva daudz niansētāki, piemēram:
Ich weiB (dīvainais vācu burts, looks like B) wer du bist
Ich weiB wo du wohnst
.....
Te Elza, Samanta, un....Manas kājas! So proud of them.
Mēs ar Šaniju.
LABĀK nejautājat, ko es tur ieraudzīju, jo man pašai nav ne jausmas. Pa kreisi - Gunda.
Te pirms koncerta baznīcā. Es ar savu pirmdzimto Raffoello Andreassu
Pilnīgs zobeningu koris
Mēs esam tās, zilajās kleitiņās. Tiešām awesome pasākums. Tik daudz jauni cilvēki iepazīti, vietas redzētas, iespaidi gūti, to grūti aprakstīt vārdos. Vismaz pie vienas atziņas esmu nonākusi - manai nākotnei noteikti ir jābūt saistītai ar kaut ko dinamisku, tā, lai katru dienu nav jāsēž vienā un tajā pašā vietā, lai darbības nav tik vienādas, ka iedzen mani rutīnā, kaut ko interesantu, jā.
Ballīte pēc festivāla.
Es un mana Krustmeitiņa Katrīna feini iepozējam.
Krustmeitas ar Krustmāmiņām
Un te mēs Hamburgā, rātsnamā, mazliet arī uzdziedājām (nu kā nu bez tā)
Uzkāpām arī tādā feinā baznīcā vai katedrālē, īsti nezinu.
Te viena aizķērusies bilde no Herca kalnāja, tur bija pilns pliku raganu, un apkārt bija viena vienīga migla, tādēļ, pieejot pie stāvās kalna malas varēja redzēt to, ko bildē mums aiz muguras...neko.
Sajutos a bit kā bezgalīgajā stāstā, ja esat lasījuši, sapratīsiet, what am i talking about
Pilnīgi pārguris koris
Bildēja - Madara, Madaras mamma, Samanta, Stefānijas&Samantas II ģimene - un tas, pagaidām viss. Tagad vien atliek gaidīt pārējās bildes, ollalla'
Pagaidām uzredzīti, Es.
Elīna Rībena aka Surikāts
Un šobrīd esmu gatava sniegt nelielu pārskatu - kas un kā.
Šajā burvīgajā bildē ir attēlots pirmais Rīts Vācijā. Atrašanās vieta - kāda maza skola (sākumskola), kurā mēs sniedzām bērniem nelielu koncertu - un viņi tiešām klausījās, un runāt sāka tikai pie pēdējām dziesmām (un tas tiešām ir kaut kas, jo mēs dziedājām kādas desmit dziesmas vismaz)
Bērni bija tik ļoti iedvesmoti, ka lūdza mūsu autogrāfus un bildes, liekot mums justies a bit kā tādām slavenībām (bet tas jau, protams, tikai laika jautājums, khem). Mūsu mīļākais puika bija ar iniciāļiem JB, nē, es neklausos bebrus, lai gan daba man ir tuva, nē, vienkārši tas bija tik ļoti episki, ka mums nācās viņu iemīlēt visvairāk no visiem bērniem. (Šis teikums noteikti neizklausās stilistiski pareizs, bet nu, kas par to)
No kreisās:
Samanta (tā meitene, kurai ir fotoaparāts)
Luīze (tā meitene, kura murrā)
Elza (tā meitene, kura izgudroja zobeningu)
Eļīna (tā meitene, par kuru es neko nespēju pateikt)
Kaut kādi divi zēni kuri ir brāļi Vācieši.
Luka (mēs dzīvojam viņa ģimenē)
Lukas draugs, brālēns abiem brāļiem Vāciešiem (Dzīvo kopā ar Luīzi & Samantu)
Tā kā Bottrema ir ļoti mazs ciematiņš, tajā bija tikai viena kafeinīca, pabs, sauciet, kā gribat, un ja vēlies tur izdzīvot, bez mašīnas nu nekādi.
Ich weiB (dīvainais vācu burts, looks like B) wer du bist
Ich weiB wo du wohnst
.....
Sajutos a bit kā bezgalīgajā stāstā, ja esat lasījuši, sapratīsiet, what am i talking about
Pagaidām uzredzīti, Es.
Elīna Rībena aka Surikāts
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru