Kas gan labāk remdē bēdas, kā sātīgas vakariņas, pulkstenim sitot bez stundas vienpadsmit vakarā? Nekas. Nu, pieņemsim, ka nekas, jo man kaut kā ir jāiesāk raksts. (Sākums vienmēr ir visbriesmīgākais. Neko citu, kā tikai muļķības un bezjēdzīgu vārdvēmienu nevar izdomāt. Ja nu vienīgi iesper zibens. Vai apgaismība.)
Un Ziedoni es svinīgā klusumā pieminēšu pie košdzelteniem basmati un burkānoranžiem...burkāniem, nu ja.
Pateicoties vairāku gadu dzīvošanai tuvumā manai dārgajai mātei, Sanitai vārdā, mani uzskati par nāvi nav īsti...kristietiski. Vismaz ne īsti kristietiski tagadējā kristietības un bībeles interpretācijā un tulkojumā. Tādēļ es pārlieku neskumstu. Ziedonis ir eternal un viss.
Lai nu kā, ne par to ir stāsts.
Ir tūkstošiem veidu, kā pagatavot rīsus - gan apaļos, gan tos - valdo, gan basmati, un pārējos miljards veidus. Visvienkāršākais, protams, ir precīzi sasvērtas un sacaurumotas caurspīdīgas nenosakāma materiāla paciņas, pilnas rīsu, iemešana verdošā ūdenī un sutināšana konkrētu laiku. Rīsi gan ir salipuši kopā, bet ēst var. Var arī neēst. Nav jau Āfrika. It kā brīva valsts.
Es izvēlos basmati - un basmati, lai gan tos arī pārdod šajās velnišķīgajās paciņās - var pagatavot, un mēdz gatavot daudz īiipašākā veidā.
So.
Sastāvdaļas:
Katls
Rīsi (ņemot vērā, ka tie uzbriestot ir diezgan lieli - uz katru ēdāju pa saujai, lai gan, ja esam precīzi, jāņem vērā arī plaukstas laukums un tilpums, bet man nav tāda garastāvokļa. Vismaz šobrīd ne)
Ūdens
Gatavošana:
Katlā ieber rīsus. Un ūdens - nevis tik daudz, kamēr rīsi peld kā balti kāpuri dīķī, bet tieši īkšķa naga garumu pāri rīsiem. Protams, ka var būt neprecizitātes. Tas viss ir feelinga jautājums.
Gatavošanas laikā ne reizi nedrīkst noņemt vāku no rīsiem, jo tad tiek pārtraukts tvaicēšanas process un rīsi garšo pēc suņu barības. Uz lielas uguns tos vāra, kamēr tie uzburbuļo, tad nogriež uz pašu zemāko iespējamo pēc nulles, un uzņem 12 minūtes.
Ja pēc šī laika, nepaceļot vāku, var redzēt, ka vēl ūdens traukā (tātad ieliets par daudz), vai, ja katlā vēl ir tvaiki, tad uzņem vēl pāris minūšu.
Tadamm.
Voila, rīsi gatavi.
Un Ziedoni es svinīgā klusumā pieminēšu pie košdzelteniem basmati un burkānoranžiem...burkāniem, nu ja.
Pateicoties vairāku gadu dzīvošanai tuvumā manai dārgajai mātei, Sanitai vārdā, mani uzskati par nāvi nav īsti...kristietiski. Vismaz ne īsti kristietiski tagadējā kristietības un bībeles interpretācijā un tulkojumā. Tādēļ es pārlieku neskumstu. Ziedonis ir eternal un viss.
Lai nu kā, ne par to ir stāsts.
Ir tūkstošiem veidu, kā pagatavot rīsus - gan apaļos, gan tos - valdo, gan basmati, un pārējos miljards veidus. Visvienkāršākais, protams, ir precīzi sasvērtas un sacaurumotas caurspīdīgas nenosakāma materiāla paciņas, pilnas rīsu, iemešana verdošā ūdenī un sutināšana konkrētu laiku. Rīsi gan ir salipuši kopā, bet ēst var. Var arī neēst. Nav jau Āfrika. It kā brīva valsts.
Es izvēlos basmati - un basmati, lai gan tos arī pārdod šajās velnišķīgajās paciņās - var pagatavot, un mēdz gatavot daudz īiipašākā veidā.
So.
Sastāvdaļas:
Katls
Rīsi (ņemot vērā, ka tie uzbriestot ir diezgan lieli - uz katru ēdāju pa saujai, lai gan, ja esam precīzi, jāņem vērā arī plaukstas laukums un tilpums, bet man nav tāda garastāvokļa. Vismaz šobrīd ne)
Ūdens
Gatavošana:
Katlā ieber rīsus. Un ūdens - nevis tik daudz, kamēr rīsi peld kā balti kāpuri dīķī, bet tieši īkšķa naga garumu pāri rīsiem. Protams, ka var būt neprecizitātes. Tas viss ir feelinga jautājums.
Gatavošanas laikā ne reizi nedrīkst noņemt vāku no rīsiem, jo tad tiek pārtraukts tvaicēšanas process un rīsi garšo pēc suņu barības. Uz lielas uguns tos vāra, kamēr tie uzburbuļo, tad nogriež uz pašu zemāko iespējamo pēc nulles, un uzņem 12 minūtes.
Ja pēc šī laika, nepaceļot vāku, var redzēt, ka vēl ūdens traukā (tātad ieliets par daudz), vai, ja katlā vēl ir tvaiki, tad uzņem vēl pāris minūšu.
Tadamm.
Voila, rīsi gatavi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru