Visas vēsturiskās nesakritības un kļūdas, lūdzu, uztvert brīvi!
Pirmā daļa - TE. (labots)
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Ceturtā daļa - ŠEIT.
Telpa, kurā iegājām, bija milzīga. Tik milzīgu telpu es savu mūžu nebiju redzējusi. Griesti bija - minimums - kādus sešus metrus augsti. Tie visi bija ar ornamentiem - izgrebtiem, tāpat kā tajā telpā, kur atrados šī sapņa - es cerēju, ka tas tomēr ir sapnis - sākumā. Uz sienām bija tapetes - visas ar sīksīkiem ziedu rakstiem, tik smalkiem kā mežģīne. Baroks? Nezinu, nav jau brīnums, ka man vēsturē uz liecības bija piecinieks.
Elizabete mani vieglītēm iebukņīja
- Ko tu stāvi, kā nupat piedzimusi? Nudien, kas tev ar galvu? Nudien, kā samainīta. -
Es nopūtos. š-i-s-i-r-s-a-p-n-i-s. Man prātā rinķoja tikai viena doma.
Bet tad es attapos - Ja jau šis ir sapnis, tad kāda starpība, kā es uzvedos? Kas mani tiesās, kad pamodīšos, lai nekad te neatgriestos?
Es pablenzu uz Elzabeti, un parādīju viņai mēli. Viņa strauji ievilka elpu. Es apcirtos otrādāk.
- Marija, kas tās par manierēm? Tava māte mūs nebrīdināja, ka es tik neaudzināta! - Lauzītā Latviešu valodā mani rāja Sers Rodnijs. Skaisti.
- Aha, mana māte, mana māte - to tik vien dzirdu. Turklāt es neko nepieklājīgu neesmu darījusi! - Es stīvējos pretim. Neļaušu sevi iebiedēt kaut kādam stilizēta sapņu tēlam no nezinkura gadsimta.
- Tu parādīji Mis Štafai mēli - tas tavuprāt ir ļoti pieklājīgi topošai dāmai no labas ģimenes? -
Es nolēmu, ka neatbildēšu. Labi, labi. Es varu arī paklusēt, ja vajag!
Straujā solī devos pie galda, kas atradās milzīgās istabas vidū. Tas bija gigantisks. Koka. Ar baltu palagu tam pāri. Izšūtu baltu palagu. Tik pat labi to varētu saukt arī par galdautu, bet... vai nav vienalga?
Un tad es apmulsu. Vai man būtu jāsēžās, vai jāgaida, līdz Jozefs - vai kāds cits atvilks man krēslu kā ārzemju filmās? Un kur man būtu jāsēž? Galda galā, vidū, vai blakus Mis Mārgetai, kas tagad mugurā bija uzvilkusi Lampas abražūru?
Pirmā daļa - TE. (labots)
Otrā daļa - ŠITE (labots)
Ceturtā daļa - ŠEIT.
Telpa, kurā iegājām, bija milzīga. Tik milzīgu telpu es savu mūžu nebiju redzējusi. Griesti bija - minimums - kādus sešus metrus augsti. Tie visi bija ar ornamentiem - izgrebtiem, tāpat kā tajā telpā, kur atrados šī sapņa - es cerēju, ka tas tomēr ir sapnis - sākumā. Uz sienām bija tapetes - visas ar sīksīkiem ziedu rakstiem, tik smalkiem kā mežģīne. Baroks? Nezinu, nav jau brīnums, ka man vēsturē uz liecības bija piecinieks.
Elizabete mani vieglītēm iebukņīja
- Ko tu stāvi, kā nupat piedzimusi? Nudien, kas tev ar galvu? Nudien, kā samainīta. -
Es nopūtos. š-i-s-i-r-s-a-p-n-i-s. Man prātā rinķoja tikai viena doma.
Bet tad es attapos - Ja jau šis ir sapnis, tad kāda starpība, kā es uzvedos? Kas mani tiesās, kad pamodīšos, lai nekad te neatgriestos?
Es pablenzu uz Elzabeti, un parādīju viņai mēli. Viņa strauji ievilka elpu. Es apcirtos otrādāk.
- Marija, kas tās par manierēm? Tava māte mūs nebrīdināja, ka es tik neaudzināta! - Lauzītā Latviešu valodā mani rāja Sers Rodnijs. Skaisti.
- Aha, mana māte, mana māte - to tik vien dzirdu. Turklāt es neko nepieklājīgu neesmu darījusi! - Es stīvējos pretim. Neļaušu sevi iebiedēt kaut kādam stilizēta sapņu tēlam no nezinkura gadsimta.
- Tu parādīji Mis Štafai mēli - tas tavuprāt ir ļoti pieklājīgi topošai dāmai no labas ģimenes? -
Es nolēmu, ka neatbildēšu. Labi, labi. Es varu arī paklusēt, ja vajag!
Straujā solī devos pie galda, kas atradās milzīgās istabas vidū. Tas bija gigantisks. Koka. Ar baltu palagu tam pāri. Izšūtu baltu palagu. Tik pat labi to varētu saukt arī par galdautu, bet... vai nav vienalga?
Un tad es apmulsu. Vai man būtu jāsēžās, vai jāgaida, līdz Jozefs - vai kāds cits atvilks man krēslu kā ārzemju filmās? Un kur man būtu jāsēž? Galda galā, vidū, vai blakus Mis Mārgetai, kas tagad mugurā bija uzvilkusi Lampas abražūru?
